Viena un vientuļa?!

Viņas ir skaistas, gudras un izglītotas. Viņām ir labs darbs, aizraujoši hobiji, omulīgi iekārtota dzīvesvieta. Un no malas bieži vien šķiet – lūk, veiksminieces it visā! Ja vien nejauši izmestas frāzes: «Kā man kādu gribas sev blakus!» – mēs pat nenojaustu, ka dziļākajā būtībā viņas jūtas vientuļas. Taču ir atšķirība starp pašas izvēlētu un negribētu vienatni. Pirmajā gadījumā tu vari likt roku uz sirds un gavilēt – esmu brīva un laimīga! Otrajā – tev nemaz negribas būt vienai, tikai attiecības izveidot nez kāpēc neizdodas.

Stereotipu gūstā

Lai cik brīvdomīgas mēs arī nebūtu un lai kā mums gribētos nospļauties par sabiedrības viedokli, tomēr mēs nevaram pilnībā ignorēt to, ko par mums domā apkārtējie, jo tas mūs diemžēl aizķer. Bieži vien viņi par vientuļajiem (gan sievietēm, gan vīriešiem) domā tā: «Ahā, šis cilvēks ir viens… Nez cik viņam gadu? Vai nekad nav bijis precējies vai aiz muguras jau vairākas laulības? Ja vairākas reizes precējies, tātad kaut kas ar viņu nav kārtībā!…» Par sievieti, kas viena pati apmeklē kādu pasākumu, nereti padomā: «Ak, nabadzīte, viņai jau nav neviena, kas viņu pavada!» Aizdomīgi un nožēlas pilni apkārtējo skatieni neveicina optimismu, kaut arī tu būdama viena, vari justies pat ļoti labi, jo, iespējams tu tikko esi pārtraukusi kādas murgainas attiecības (tavs partneris bijis vardarbīgs, atkarīgs no alkohola vai narkotikām un tamlīdzīgi), un beidzot vari brīvi uzelpot. Tikpat laimīgs var būt arī vīrietis, kas beidzot pārrāvis saites ar sievieti, kas viņu visu laiku krāpusi. Taču sabiedrībā jau vienmēr par visu ir gatavs viedoklis – neesi spējusi (is) atrast otro pusīti, tātad esi neveiksminiece (ks). Bet patiesībā neviens nemaz nevar ielīst mūsu ādā un saprast, kā mēs jūtamies. To, kā un kāpēc mums ir labi, varam zināt tikai mēs pašas.

Jo mēs jau varam teikt – esam brīvas un laimīgas, tikai jāprecizē, ko saprotam ar vārdu brīvība. Labi, ja tā ir brīvība ar degsmi un vēlmi izbaudīt ko jaunu un citu. Bet ja tā ir brīvība ar sāpi, tad diez vai varam piekabināt klāt apzīmējumu laimīga.

Nav tādas sliktas un labas vientulības, ir tikai tavas pašas sajūtas – «vai man ir labi tā, kā es šobrīd dzīvoju?»

Es izvēlos būt viena

Ja es pati izvēlos būt viena tāpēc, ka tā gribu un man tā ir labi, tad lieliski. Galu galā, mums nevienam nav jāatskaitās, kāpēc dzīvojam tieši tā, kā dzīvojam. Ja, piemēram, piecu gadu ilgā kopdzīvē neesmu spējusi rast prieku, tad man ir iespējas to neturpināt. Tikai jāspēj runāt par to, kas nav paticis, kāpēc nav paticis. Jo aprokot un ignorējot savas emocijas, tā īsti nav iespējams veidot nākamās attiecības.

Ja esi tikusi skaidrībā par sevi, baudi savu brīvību! Pienāks kāds mirklis, kad varbūt vēlēsies dzīvot citādi.

Nevēlos būt viena, bet man nekas nesanāk

Nereti internetā varam lasīt: «Man ir 27 gadi, visām apkārt ir ģimenes un bērni, tikai es esmu viena. Ko es daru nepareizi?»

Nav jau vienas īstās atbildes, kā būtu pareizi. Taču ir daži svarīgi aspekti, ko būtu vērts ņemt vērā.

• Piemēram, jāatceras par sievietē no dabas ielikto spēju ziedoties. Ja mēs to noliedzam un apgalvojam, ka svarīgākā ir izglītība, darbs un tikai pēc tam viss pārējais, tad jau savā ziņā prioritātes ir nosauktas. Kad iegūstam izglītību, pēc tam arī labu darbu, pierodam pie noteikta dzīves modeļa, kuru vēlāk grūti mainīt. Jo tiklīdz dzīvē ienāk attiecības, ģimene, bērns, no kaut kā ir jāatsakās. Piemēram, jāsamazina darba apjoms vai tas vispār jānomaina pret citu. Ja neesam gatavas mainīt pilnīgi neko, nav brīnums, ka paliekam vienas savā ierastajā dzīves modelī.
• Otrs, kam vērts pievērst uzmanību – no paaudzes paaudzē mantotam ģimenes modelim. Var gadīties, ka sievietē jau ieprogrammēta nolemtības izjūta. Kāpēc? Jo dzimtas vēsturē bijis daudz zaudējumu, nāves un sievietes, kas zaudējušas bērnus, nav šos sāpīgos notikumus atreaģējušas. Neatrisinātas emocijas pāriet nākamajās paaudzēs. Ja māte ir noslēgusies zaudējumu sāpēs, viņa var uzaudzināt vairākus bērnus, kas nejūt mātes emocionālo klātbūtni. Ko darīt? Sākt ar piedošanu savai mātei. Jo kā lai nedusmojas uz mammu, kas tā vietā, lai mīlētu savus bērnus, visu laiku par kaut ko sēro. Ja tiek vaļā no negatīvā ģimenes mantojuma, visu var mainīt uz labo pusi.
• Trešais – iespējams, tu esi mantojusi vai ieguvusi negatīvu pieredzi. «Paskaties uz sevi, kā tu izskaties! Tev taču nekas nesanāk un tu nekad nekas nebūsi!» Ja mūsos ieliek šādu negatīvu programmu, tad mēs ar tādu arī staigājam. Turklāt sūtam ļoti skaidrus signālus arī citiem – es nekas neesmu. Apkārtējie, tostarp arī vīrietis šos signālus jūt. Pat ja zemo pašapziņu centies izmisīgi slēpt aiz ārējas bravūras vai samākslotības.

Paskaties godīgi uz sevi vai palūdz to izdarīt kādam no malas un atbildi sev uz jautājumiem – ko es daru, kāpēc to daru, ko es jūtu un domāju? Lielākoties jau pašai ir grūti atbildēt. Tāpēc jau vajadzīga palīdzība jeb skats no malas. Jo reizēm mēs nesaprotam, kāpēc visu laiku dusmojamies uz citiem, kāpēc visu laiku esam neapmierinātas ar sevi. Patiesībā tās ir mūsu neizlādētās emocijas, kas sakrājušās mūsos un nedod mieru. Uzliec roku uz sirds un pajautā sev – vai man patīk dusmoties? Ja nepatīk, tad kāpēc savai sirdij uzlikt tādu slogu? Tad jau labāk ar speciālista palīdzību izdzīvo vēlreiz savas dusmas, aizvainojumu, sāpes un tiec no tā visa vaļā. Līdzīgi kā grēksūdzē, kurā mēs atbrīvojamies no tā, ka mūs urda un vajā. Nu nevajag visu dzīvi sēdēt ar naidu pret bijušo, kas tevi pametis un aizdomām pret katru nākamo, kas parādīsies tavā dzīvē. Nemotivēti uzšķīlušās dusmas, nevajadzīga kritika pret citiem un nepatika – tie ir signāli, ka tu netiec galā ar senām situācijām. Potenciālie nākamie partneri jau jūt mūsu nepatiku, aizvainojumu, sāpes. Viņi pat negrasās mūs aizvainot, bet jūt mūsu nedrošību, to, ka pašas nezinām, ko gribam. Nereti mēs pat nēsājam sev līdzi gatavu attiecību scenāriju. Ja tajā ietilpst doma – viņš jau mani pametīs tieši tāpat kā iepriekšējie -, tad, ļoti iespējams, tā arī notiks.
Lai cik nodeldēti izklausās, bet īstais vīrietis mūsu dzīvē ienāk tikai tad, kad esam tam gatavas.

Kāpēc sievietei vispār vajadzīgs vīrietis? Lai apmainītos ar enerģijām. Bez vīrieša sieviete nevar radīt mīlestību. Savukārt vīrietim vajadzīga sievišķā zemes enerģija. Tāda ir pasaules kārtība, un nav vērts tai pretoties.

Kas mums traucē?

Sievietei traucē vēlme zināt, ko viņa grib. Tas, ka jau sākotnēji viņa nevar pieņemt vīrieti tādu, kāds viņš ir, jo automātiski zina, kādam viņam jābūt. No tā izriet viss pārējais. Mēs kļūstam paštaisnas, uzmācīgas, pieprasošas un kontrolējošas. Ja mums nedod to, ko mums gribas, mēs to pieprasām. Taču vīrietis grib būt mājās galvenais – lēmējs, apgādnieks, tas, kuru ciena. Un tev nevajag par visām varītēm censties viņu pārspēt jebkurā jomā. No sievietes vīrietis grib saņemt novērtējumu un apbrīnu. Tik vienkārši. Ja viņš to saņem, viņš sievieti dievina. Sievietes nereti sūdzas, ka nemāk jūsmot. Bet nevajag jau jūsmot, vajag tikai pamanīt to, ko viņš ir izdarījis un to novērtēt. Vīrieti var apbrīnot par viņa vīrišķību, par to, ka viņš ir fiziski spēcīgs, par to, ka pacietīgi strādā un gādā par ģimeni. Vīrietī var ļoti daudz ko apbrīnot. Taču nevajag visu laiku izdabāt viņam. Vīrietim nemaz negribas, lai sieviete visu dara tikai viņa dēļ, bet pati tāpēc nav nedz priecīga, nedz laimīga.

Ja vien mēs – sievietes spētu sevī apvienot spēju radīt, gādāt, dot, sačubināt ar rotaļīgumu, sievišķīgumu, šarmu, bērnišķīgumu, aizrautību un koķetu nenoteiktību, vīrieši pēc mums būtu kā traki.

Kāpēc esmu laimīga?

Mums kaut kā šķiet, ja uz jautājumu – vai esam apmierinātas ar dzīvi, varam atbildēt ar jā, tad viss kārtībā. Patiesībā tas nav tik vienkārši. Esmu laimīga – tas ir tāds pliks konstatējums. Bet mums vajadzētu spēt atbildēt, kāpēc esam laimīgas. Vai šo laimes sajūtu mums dod apmierinātība darbā vai ģimenē? Jo nevar būt tā, ka saki : „Jā, esmu laimīga, bet man nepatīk, kā ir.” Acīmredzot, nespējam nosaukt to, kas mūs dara laimīgas. Mēs ļoti aizrautīgi varam diskutēt par to, kas mums nepatīk, piemēram, viņš maz pelna, mājās viņš neko nedara, bet labie vārdi bieži vien iestrēgst. Tāpēc jau jāiemācās klausīties un redzēt otru. Nevienam nav vajadzīga plika mētāšanās ar vārdiem – laimīga, nelaimīga. Galvenais jau, kā mēs jūtamies.

Vai attiecības, bērni, darbs izrauj no vientulības?

Tu nevari visu likt uz vienas kārts – to, ka tikai vīrietis, tikai bērns vai tikai darbs tevi darīs laimīgu. Ja uzskati, ka kāds kliedēs tavu vientulību, tad tās ir ilūzijas. Tev jājūtas laimīgai pašai sevī, nevis jāmeklē aizstājējus vientulībai. Gan vīrietim, gan sievietei jājūtas pašpietiekamiem un apmierinātiem ar to, ko dara. Tiklīdz viņi tādi nav, viņi meklē kompensāciju. Ja sieviete nespēj izpausties darbā, viņa mēdz pārspīlēti nodoties ģimenes dzīvei. Kaut arī, vēlme izpausties profesionāli jau tāpēc nepazudīs. Savukārt ja vīrietis nejūtas apmierināts ģimenē, viņš mēģinās īstenot sevi tikai darbā. Ja mēs pārmērīgi pievēršamies tikai kādai vienai dzīves sfērai, iespējams, no kaut kā bēgam. Jo negribam izjust un redzēt to, ko mums negribas. Un tāpēc vien mums nevajadzētu sākt slikti domāt vienam par otru – «viņa kā tāda klukste sēž tikai mājās», «viņš tik ilgi uzturas darbā, laikam viņam ir mīļākā», bet saprast, kāpēc tā notiek. Jo mēs jau nedzīvojam kopā tāpēc, lai meklētu viens otra vājās vietas. Bet, protams, ka nav iespējama harmoniska kopdzīve, ja neviens no mums nav gatavs piekāpties vai panākties solīti pretī. Var jau apgalvot – tāda(s) esmu un citāda nevaru būt. Taču tas ir tikai tāds ērts sauklis, aiz kura paslēpties. Patiesībā mēs visi varam mainīties. Un tas arī jādara, ja kaut kas dzīvē neapmierina. Jāsāk ar sevi, nevis otra pārveidošanu.