Vecāku un bērnu attiecības. Vai kāds es esmu dārznieks?
Mīļie vecāki, cik bieži jūs uzdodat sev jautājumu: kā izaudzināt laimīgu, spējīgu un talantīgu bērnu? Kas tad notiek ar bērnu viņa dzīves augšanas ceļā? Kas traucē viņam izrādīt savu individualitāti, palikt pašam par sevi, realizēt savas iespējas un talantus?
Starp vecākiem un mācību iestādi bieži parādās strīdi par tēmu atbildība par audzināšanu. Kāds pieturas pie viedokļa, kad par audzināšanu jāuzņemas atbildība skolai, kāds uzskata, kad audzināšana ir tikai ģimenes atbildība. Protams morālās īpašības bērnā ieaudzina ģimene, kaut gan skola un skolotāju ietekme, viņu garīgā un viedā nostāja, nospēlē ļoti lielu lomu personības tapšanā.
Kā tad iemācīties sadarboties ar bērnu tā, lai nevis sagrautu bērna talantu saknē, bet gan veicinātu tā attīstību. Tas nav noslēpums, ka “Mūsu bērni nav gatavi teikt paldies un pateikties par mūsu ietekmi viņa audzināšanā, bet gan tieši pretēji nosodīt un nepieņemt.” Bet mēs tā vēlamies, lai mūsu bērns ir laimīgi ar mums pieaugušajiem. ..”.
Tradicionāli vecāki domā, ka labi saprot sevi un savu bērnu, kontrolējot un pareizi apzinoties ģimenes audzināšanas sfēru. Pretrunas šajā uzskatā parādās konfliktos starp vecākiem un bērniem, kas bieži balstās uz otra nesaprašanu un nedzirdēšanu. Patiesībā kontrolējošas un saprotošas ir tikai darbības un uzvedības formas (ārējais apvalks, audzināšanas sfērā), bet patiesie motīvi šīm uzvedības formām un pārdzīvojumiem, tiek saprasti nepareizi jo ir maz kontroles pār tiem.
Mums, pieaugušajiem, vajadzētu padomāt par to, vai esam savā dzīvē realizējuši to ko vēlējāmies. Vai nemēģinām savas nepiepildītās vēlmes realizēt caur bērniem? Mēģinām uzspiest viņiem to, kas viņiem ir svešs. Vai jūsu ģimenē jums bija iespēja izdzīvot harmoniskas ģimenes attiecības? Vai bērns nav kļuvis „par maiņas monētu” mūsu savstarpējo apsūdzību un pārmetumu situācijās, kas valdīja ģimenē? Vai mēs esam autoritāte savam bērnam un cik mēs esam konsekventi savā audzināšanā un izglītošanā?
Uz daudzajiem jautājumiem es mēģināšu atbildēt pakāpeniski, bet šoreiz neliels stāsts, pasakas veidā.
Katru bērnu var iedomāties, kā ziedu. Un atkarībā no tā, kādas viņš ir, viņš izjūt rūpes, kā arī no tā būs atkarīga viņa attīstība. Mēdz būt ziedi, kuri mīl sauli, bet ir ziedi, kam nepieciešama ēna. Tā arī bērni, viņi ir dažādi, un katrs vēlas individuālu pieeju.
Pasaka par dārzniekiem.
Vienam bagātam cilvēkam bija ļoti skaists dārzs. Kādi tik unikāli ziedi un koki nav auguši šajā dārzā. Lai rūpētos par augiem, saimnieks uzaicināja dārzniekus. Stingri jo stingri lika rūpēties par augiem un skatīties tos uzmanīgi, lai nepalaistu garām ziedēšanas sākumu. „Es dāsni atalgošu to, kurš izaudzēs visskaistākos ziedus!” – teica saimnieks. Katram no dārzniekiem viņš iedalīja savu zemes gabalu un viņi draudzīgi sāka darboties.
Pirmais dārznieks, redzot rozes pumpurus ar prieka saucieniem steidzās pie ziediem, palīdzot ar rokām atvērties ziedlapiņām, paplašinot tos, cenšoties palīdzēt pumpuram atvērties pēc iespējas ātrāk. Dārznieks tā steidzās, ka maigās rožu ziedlapiņas zem viņa pirkstiem saplīsa un saburzījās. Tad viņš sāka atvērt citus plaukstošos pumpurus, bet ar tādu pašu iznākumu. Gauži raudāja dārznieks, redzot kā priekšlaicīgi atvērtos ziedus viņš vienkārši ir izpostījis.
Otrais dārznieks izdomāja audzēt ziedus zem stikla kupola. Viņš kopa tos ļoti rūpīgi: sildot un dzesējot ūdeni, uzmanīgi ar tievu strūklu aplaistot un kupolu dienā noņemot tikai uz piecām minūtēm. Pēc vairākām dienām, dārznieks pamana, kad ziedi ir diezgan spēcīgi, viņš noņēma kupolu un ieraudzīja, ka lielajiem skaistajiem ziediem, galvas karājās tievos puscaurspīdīgos kātos. Ziedi kļuva tik vāji, ka tad, kad uzpūta spēcīgāks vējš tie aplūza.
Trešais dārznieks mīlēja visu izmērīt un vēlējās lai visur valda kārtība. Ziedi viņam auga taisnās līnijās, ja kaut viens nerātns puķu stāds auga ārpus līnijas, viņš to tūdaļ vienkārši izraka un izmeta. Pāri palikušos ziedus viņš pastāvīgi mērija, cik tam liels augums, kāds ir kāta biezums, kāds ir ērkšķu garums un cik liels ir ziedlapiņu izmērs. Kādēļ viņš tā darīja? To trešais dārznieks nezināja arī pats, jo viņš ļoti mīlēja kārtību…
Ceturtais dārznieks vienreiz apgriežot rozēm sausos zarus un novācot nokaltušos ziedus, sadūrās, savainojot rokas ar ērkšķiem. Ieraugot rētas, sadusmojās un sāka kliegt: „Tūlīt izrakšu šo pretīgo augu!” Un izraka, nesagaidot zieda ziedēšanu.
Piektais dārznieks pamanot, ka blakus rozēm ir uzziedējušas asteres, savairojušās maijpuķītes, ļoti sadusmojās un iesaucās: „Kas tas tāds? Šeit ir jāaug tikai rozēm! ” Šādi sakot izraka ziedus ar visām saknēm.
Sestais dārznieks tikko pamanījis kā uzzied zieds, nogrieza to un steidzās palielīties saimniekam, gaidot uzslavu. „Skatieties, skatieties! – kliedzot pārējiem dārzniekiem. – Es izaudzēju pašus skaistākos ziedus! Mani dāsni atalgos! ”Bet kamēr viņš skrēja, ziedi novīta.
Septītais dārznieks, tik ļoti centās izaudzēt skaistus ziedus, ka vienā naktī, kamēr visi gulēja, nepamanīts iezagās dārzā. Paņēmis līdzi krāsas un otas, izkrāsoja kātus un ziedus neredzētos rakstos. No rīta visa apkārtne atskrēja skatīties lielo brīnumu, kuru viņš izaudzējis, bet jau vakarā visi ziedi nomira jo nespēja elpot caur krāsu.
Tikai viens dārznieks nekur nesteidzās, zinot, ka pats svarīgākais priekš ziediem – ir laiks un siltums. Tādēļ viņš saudzīgi rūpējās par augiem, aplejot tos, rušināja zemi, nedaudz apsedza no aukstā vēja un pacietīgi gaidīja, kad atnāks ziedēšanas laiks. Viņš zināja, kad vieni ziedi uzzied pavasarī, citi- vasarā, bet citi tikai rudenī. Viņš zināja, ka ir ziedi kas ziedēs atkal un atkal, vairākas reizes, bet citi uzziedēs tikai vienreiz. Turklāt, viņš bija neparasts dārznieks – viņš bija arī mūziķis.
Viņš nākot uz dārzu ņēma līdz flautu un kad bija kāds brīvs mirklis viņš spēlēja maigu melodiju. Ziedi šūpojās mūzikas taktī un ar katru dienu kļuva skaistāki. Smaržojošās maijpuķītes klusu zvanīja ar saviem porcelāna zvaniņiem, violetās vijolīšu acis vērīgi skatījās neaizmirstulītēs, bet rasas piles uz lapām mirdzēja kā smaragds.
Drīz viņa dārza daļa pārvērtās par īstu paradīzes saliņu. .. Bagātais saimnieks, apstaigājot visu dārzu, atzina, ka tieši šis dārza gabals ir viss skaistākais un VISI ziedi savā veidā šeit ir lieliski! Ar asarām pateicoties, viņš jautāja dārzniekam, kā viņam izdevās izaudzēt tik apbrīnojamus augus. „Mans noslēpums ir ļoti vienkāršs, – atbildēja dārznieks. Es ļoti mīlu visus ziedus, jo katrs no tiem ir ideāls ar to, ka nav līdzīgs nevienam citam. Un viņi to JŪT!”
Lilita.