Tikai nesalīdzini mani ar kādu!

Teorētiski jau mēs visas zinām, ka salīdzināšana ne pie kā laba nenoved.

Jo tikko sāc domāt, ka kādai dzīve ir jaukāka nekā tev – labāks vīrs un paklausīgāki bērni, teju sapņu darbs un veiksme ik uz soļa, tu jau sevi esi apbalvojusi ar neveiksminieces ordeni. Jo vienmēr kāda būs gudrāka, skaistāka, veiksmīgāka. Bet ne tāpēc, ka tu esi slikta. Vienkārši savādāka vai citāda. Vai ja gribi – unikāla.

– Ko nodara salīdzināšana?

– Bez salīdzināšanas dzīvē vispār nav iespējams iztikt. Jo salīdzināt ir cilvēka dabā. Taču ja veselīga salīdzināšana mūs motivē kaut ko sasniegt, tad destruktīva – nereti noved līdz neapmierinātībai, konfliktiem, pārmetumiem un aizvainojumiem. Destruktīva salīdzināšana ļoti bieži parādās mirklī, kad beigušās iepriekšējās un veidojas jaunas attiecības. Īpaši, ja iepriekšējās vēl nemaz nav līdz galam izdzīvotas. Kas notiek? Sākumā viss pat šķiet rožaini un jauki, bet atliek apmeklēt kafejnīcas vai pasākumus, uz kuriem kādreiz gājāt kopā ar bijušo, lai salīdzināšana būt klāt kā likts.

Jo pēkšņi šķiet – viņš ne tā izdarīja, ne to pateica. Pietiek jau ar to vien, ka mēs iekšēji slikti padomājam par otru, tikai skaļi to nepasakām. Jo vienreiz, otrreiz un trešo reizi slikti padomājot, emocionāli iekšēji uzsprāgstam. Jo mums kaut kas ļoti nepatīk. Bet klusībā apcerot to, cik ļoti mūs kaut kas neapmierina, patiesībā vārāmies savā sulā. Iznāk, ka mēs gribam, lai būtu tā, kā esam iecerējušas. Un ja tā nav, speram ārā visus iespējamos salīdzinājumus. Kā jūtas tas otrs cilvēks, kuru novērtē salīdzinājuma formā? Kā bērns, kuram pārmet, ka viņš ne tā stāv un ne tā tur šķīvi. Tātad – mazsvarīgs un absolūti nevērtīgs. Un šāda salīdzināšana ne dzīvē, ne attiecībās neko auglīgu nenes.

– Kāpēc tad mēs atkal un atkal to darām?

– Tāpēc, ka egoistiski redzam un gribam īstenot tikai savas, nevis savstarpējās vajadzības. Taču attiecībās tomēr ir divi cilvēki katrs ar savām un atšķirīgām vajadzībām.

Ja es pati nezinu, ko gribu attiecībās un pat nespēju par to runāt, tad otram lieku uzminēt, ko vēlos. Un nekas nemainīsies, ja klusībā vārīšos neapmierinātībā un likšu savam partnerim atzīmes – šitas man der, bet šitas gan ne.

Otrs cilvēks jau nav privātīpašums. Attiecības ir divu cilvēku savienība, kurā mēs esam kopā tāpēc, ka viens otru mīlam un esam gatavi ziedoties tāpat vien. Un attiecībās mēs meklējam gan sapratni, gan iejūtību, gan gādību. Lai notiktu apmaiņa ar vīrišķo un sievišķo enerģiju, mums jāmācās ziedoties un novērtēt to, cik unikāli katrs esam.

Nožēlojami, ja sieviete saka – man neko citu nevajag, lai tikai viņš nes mājās naudu! Un ja viņš to nes par maz, man tas neder. Tad jājautā, ko vīrietis šajās attiecībās dara? Šādās attiecībās vispār nav runa par enerģiju apmaiņu, tikai par savstarpējo konkurences cīņa – kurš kuru? Un šādā cīņā neviens pat nedomā par dažādajām mīlestības valodām.

– Ja man, piemēram, ir romantiska mīlestības valoda, bet manam vīrietim – praktiska, tad nav jēgas pārmest, ka viņš mani katru sestdienu neved uz jūru skatīties saulrietu?!

– Ja ignorējam savas atšķirīgās valodas, var gadīties, ka izceļas strīds uz līdzenas vietas. Jo mēs taču visu uztveram ļoti personiski. Bet vīrieši parasti runā ļoti burtiski un tieši. Ja viņam nepatīk tā jūra, viņš to arī pateiks. Bet sieviete jau nedzird to, ka viņu vienkārši nevelk jūra. Viņai šķiet, ka vīrietis nav spējīgs iejusties viņas ādā, ka viņš ir bezjūtīgs un galu galā arī bezkaunīgs. Un tad sieviete apvainojos uz vīrieti, ka nav saprasta, bet vīrietis uz sievieti, ka tā no viņa prasa neiespējamo. Un tad vēl viņai atliek piemest liesmu ugunskurā ar stāstu par kaimiņu Pēteri, kurš gan savu sievu brīvdienās ved uz jūru… Un spalvas pa gaisu!

Ko darīt? Saprast savu mīlestības valodu un mācīties to pielāgot kopdzīvei.

– Bet ja mans vīrietis to romantisko valodu tā arī nepieņem?! Man jāizvēlas Pēteris, kurš to saprot?

– Patiesībā jau mēs dzīvojam ilūzijās par to, ka kaķi var pārtaisīt rejošā sunī. Jā, iespējams ir daudz kas, bet vai vajadzīgs? Vai mums ir vajadzīgs paklausīgs suns, kas ar mums kopā plunčājas ziedlapiņu vannā un lūkojas svecēs? Ko mēs iegūstam, ja apmierinām savas vajadzības caur citu cilvēku? Neapmierinātu vīrieti, kurš automātiski jeb mīļā miera labad dara to, ko no viņa gaida. Par vīrieša vajadzībām te vispār neiet runa.

– Bet tā sievietes vajadzība pēc romantikas jau arī netiek apmierināta…

– Vispār jau iepazīstoties un kādu laiku veidojot attiecības ar vīrieti, var saprast, vai viņš man der. Lai būtu kopā, ne vienmēr vajadzīgs, lai abiem patiktu pilnīgi vienas un tās pašas lietas. Nelaime ir tā, ka parasti visu to, kas mums nepatīk, ieraugām, kad nokrīt rozā brilles un attiecībās iezogas pieradums. Tikai tad attopamies, ka šis viss ir ne gluži tas, ko gaidījām. Taču mēs katrs esam savādāks un unikāls, un idille jau nav tā, kurā dzīvo divi ideāli, bet cilvēki, kas spēj pielāgoties un pieņemt to, ka otrs var būt savādāks.

Pirmkārt, var braukt uz jūru viena, otrkārt, var dalīties savās izjūtās ar vīrieti. Pastāstīt, cik man svarīgi ik pa laikam pabūt pie jūras un ieelpot sāļo jūras gaisu. Pat iespējams, ka vīrieti kādā brīdī iekārdinās sievietes aizrautība un viņš būs ar mieru izmēģināt to, kas patīk viņai. Tikpat labi vīrietim svarīgi padalīties priekā par to, kādu skaistu ķeblīti viņš ir uztaisījis. Ja es nepriecājos par viņa praktisko ķeblīti, kāpēc lai pieprasītu bezierunu sajūsmu par jūru un rožu ziedlapiņu vannu?

Nav iespējams piespiest otru iemīlēt jūru, bet vienoties savā starpā par to, kā vislabāk apmierināt abu vajadzības, gan var. Tas, protams, nav vienas dienas un pat ne vienas nedēļas jautājums, bet – kā mēdz teikt – mācāmies visu dzīvi. Tikai nevajag izvirzīt otram kaut kādus nosacījumus. Piemēram, es dalīšos ar tevi tikai tad, ja tu dalīsies ar mani. Tad jau iznāk, ka mūsu kopdzīve ir kā savstarpējs darījums – pielūko, lai tu man dotu tikpat daudz, cik es tev!

– Kāpēc vienmēr liekas, ka citiem attiecībās kaut kā veicas labāk nekā mums?

– Ja uzskatu, ka visiem citiem dzīvē klājas labāk nekā man, tad ļoti iespējams, ka man ir mazvērtības kompleksi. Jo domājot tikai par savu neizdošanos dzīvē, iznāk, ka visu laiku jūtos nenovērtēta un nevērtīga. Bet mazvērtības sajūtai jau arī ir savi cēloņi. Iespējams, ka tad, kad tu kaut ko mēģināji darīji, kāds izteica nosodījumu un kritiku, no kura izauga tava nepilnvērtības sajūta. Sieviete, kas visu laiku apgalvo, ka nav gana laba, gana gudra un skaista, ar laiku kļūst par apgrūtinājumu apkārtējiem.

Pastāv arī otra galējība – esmu visskaistākā un visgudrākā. Narcistiskās personības visu laiku alkst pēc apliecinājuma tam, ka viņas visu ir izdarījušas labi. Narcisi visu laiku dzīvo salīdzinājumos. Un ar šādu cilvēku pārī ir ļoti grūti. Jo patiesībā jau dziļi iekšā viņā mājo nepārliecinātība par saviem spēkiem.

– Kas notiek, ja salīdzinām otru izskata ziņā? Piemēram, es savam vīrietim aizrādu, ka viņš nelīdzinās atlētiskajam Apolonam.

Savukārt viņš man aizrāda, ka neesmu pietiekami seksīga.

– Ja vīrietis izsaka šādas piezīmes sievietei, tas jau ir riskanti. Jo tā viņš pauž savu vēlmi pēc sievišķīgākas, romantiskākas un šarmantākas būtnes sev blakus. Šāda piezīme ir kā signāls, ka sievietei vajadzētu spodrināt savu sievišķību. Savukārt sievietei savu vīrieti gribas redzēt tādu kā attiecību sākumā. Īpaši, ja viņš agrāk ļoti piedomājis pie sava ārējā izskata un tikai beidzamajā laikā atmetis tam ar roku.

Taču gan sievietēm, gan vīriešiem ir ļoti grūti atradināties no pieradumiem. Ja sieviete divu gadu laikā iemanījusies staigāt pa mājām halātā, viņai var būt grūti kardināli mainīt šo ieradumu. Tas pats attiecas uz vīrieti. Taču kritizējot otru un aizrādot viņam, diez vai viņš tā uzreiz mainīsies. Otram pašam sevī jāatrod motivācija kļūt savādākam.

Pavisam cita opera ir salīdzināt savu tagadējo sievieti ar bijušo. Tas atkal nozīmē tikai to, ka vēl nav pabeigtas iepriekšējās attiecības. Šādā situācijā sievietei ir jāspēj pateikt stop! Nevis ļaut, lai viņu visu laiku salīdzina ar kādu. Galu galā, jūs taču nevarat gulēt gultā trijatā.

Arī sievietes mēdz tagadējo vīrieti salīdzināt ar iepriekšējo. Atšķirība tikai tāda, ka dažas to dara domās, bet dažas – skaļi un atklāti. Piemēram, es ar savu bijušo darīju to, un man patika tā, kāpēc tu tā nevari?

Ļoti daudz salīdzināšanas notiek seksā. Ja kaut kas man patika vai pat nepatika, nākamajās attiecībās no seksa gaidu tieši to pašu, kas bijis.

Kas notiek, ja mēs visu dzīvi velkam līdzi savu iepriekšējo attiecību pieredzi? Ar to mēs patiesībā pavēstam, ka neesam gatavas nekam jaunam. Un ja tā, tad varbūt mums šobrīd nemaz nevajag attiecības. Jo attiecību uzdevums jau nav pierādīt to, cik otrs ir slikts. Attiecības parasti izvēlamies tāpēc, ka ar kādu kopā gribam justies labi.