Pagātnes ēna vai īsta dzīve – šodienā!

Mums katram ir sava dzīve, savs ceļš un sava pieredze. Atmiņa ir kā krātuve kurā ir paslēpusies pagātne. Priekš kāda pagātne – būris, bet citam – patvērums. Visos gadījumos, kamēr esam pieķērušies pagātnei, (slēpjoties, mūkot vai kalpojot tai), mums būs grūti un dažkārt pat neiespējami izgaršot patiesās dzīves garšu tagadnē. Kāpēc tas tā ir? Jo mums katram ir nostaļģija vai tiekšanās pēc bērna kurš mūsos dzīvo. Mēs vēlamies izjust visu laiku to bērnu kuru visi mīl. Tātad mēs meklējam šo pazudušo bērnu, katrreiz, kad mūsu dzīves situācijas kļūst sarežģītas vai paliek par grūtu. Lai mēs pārtrauktu savu saikni ar pagātni, mums būtu jāvēlas ieraudzīt, jāiemācas sajust un jāspēj atteikties no šīs bērna pozīcijas sevī, kurš tik izmisīgi meklē mierinājumu un mokās mīlestības nepietiekamībā. Daudziem noliegt savu pagātni izdodas labāk, nekā atzīt sev, kāda tā ir, bet tas tik un tā ir ceļš nekurienē. Mēs nespēsim tikt vaļā no pagātnes ja mēs centīsimies to noliegt un no tās atdalīties. Tādi mēģinājumi mūs novedīs tikai pie tā, ka nokļūsim visu laiku vienās un tais pašās situācijās, iekļūsim vienos un tais pašos konfliktos, izmantojot vienu un to pašu uzvedības modeli, nekādā veidā neizmantojot savu pieredzi. Jēga izdzīvot pagātnes grūtības ir nevis tajā, kā tikt no tā vaļā, bet gan palīdzēt ikvienam kļūt pietiekami stipram, lai ne tikai tiktu galā ar šo nastu, bet gan būt gatavam pieņemt katru jaunu dzīves grūtību. Šis ceļš nemēdz būt viegls. Tas liek saskarties ar rūgtumu un sāpēm, liek izjust to vēlreiz, bet tai pat laikā ļaujoties izjust šo iekšējo spiedienu cilvēkam tiek dota iespēja, vēlreiz īstenot to, ko nepaspēja, nevarēja, negribēja, nemācēja vai nebija ar ko. Tikai ieskatoties šīm bailēm acīs mēs varam patiesi īstenot, piepildīt to vēlmi, kura tika liegta. Tikai tad, kad tas ir izjusts un izdarīts, cilvēks patiesi ir spējīgs piedot un pieņemt. Piemēram, ja tēvs ir pametis savu meitu un nav pat svarīgi uz cik ilgu laiku, tas noteikti ir atstājis nospiedumu pagātnē šai meitenei. Tātad, pamestības izjūta, kas notiek ar to tālāk dzīvē? Meitene aug un saņem skaidrojumus par to kāpēc un kādēļ, viņai kāds vai pati, cenšas piepildīt dzīvi un it kā liekas viss kārtībā. Līdz brīdim, kad sastopas ar situāciju, jūtos pamesta. Pamestība, kā ēna sēž meitenes pagātnē un ik uz soļa, liek sevi manīt, neticēt, kad kāds būs man blakus un mūžīgi. Meitene izaugs un būdama sieviete, attiecībās ar vīrieti izjutīs iekšēju trauksmi, kad vīrieša nebūs blakus, tā viņu mocīs un liks rīkoties dzīves situācijās neapdomīgi vai aplami. Vīrietis tādos brīžos nespēs izskaidrot, jo viņam nebūs skaidrs kādēļ šāda uzvedība. Tas viss beigsies un tad atkal sāksies līdz brīdim, kad mūsu sieviete būs panākusi kad viņu pamet. Nepārprotiet tikai, tas viss notiek neapzināti, jo pamatā nevis sieviete dzīvo, bet pamesta meitene. Kā tad sieviete reaģē, kad ir pamesta? Uzkrāj, dusmas un vilšanos un vēl lielāku neticību pret vīrieti, par godu kalpojot pamestības sajūtai. Tātad, nav svarīgi, kāds vīrietis būs blakus, vienmēr viņa izjutīs neticību attiecībās. Jā, jūs jautāsiet, bet ko tad lai dara? Jātiek galā ar situāciju un attieksmi pret tēvu. Viņa nevar atgriezt to, kā nav bijis blakus, bet viņa var izjust vēlreiz to, kā tas bija, palūgt to, kas pietrūka, visnotaļ atzīt vispār to, ka pietrūka un kā pietrūka, palūgt to un piedot. Tas, radīs pabeigtības sajūtu un piešķirs dzīvei jaunu jēgu, jo kā jau teicu nav viegls ceļš, bet izdarāms. Šis padarītais darbs iedos sievietei jaunu attieksmi pret vīrieti un attiecībām vispār. Tas iedos jaunu attieksmi pret tēvu. Būs izgaisusi neticība un pamestības izjūta, jo neapzinātā vēlme būs īstenota. Jā un lai ar to tiktu galā, pats tēvs pat nav vajadzīgs. Pietiks ar meiteni un mani (terapeitu). Pēc tam ja to ir iespējams atkārtot dzīvē, vēl jo labāk. Mīlestība uzvarēs…

Tātad, pie kā mēs nonācām? Kad svarīgi ir dzīvē piedot un atlaist, nestiept līdzi šo pagātnes vezumu, jo savādāk būs jākalpo par labu tam. Tātad svarīgi ir attīstīt savas iekšējās spējas, apzināties sevi un izprast savas patiesās vajadzības, jūtas, dzīvojot attiecībās ar sevi un citiem. Traucēt var tikai PRĀTS un AIZSARDZĪBAS MEHĀNISMI, jo tie ir mūsu trenažieri, kurus mēs katru dienu lietojam.

Es Jums novēlu ne tikai ieraudzīt un izjust savu iekšējo bērnu, bet skaidri arī zināt, ko ar to darīt.

Lai Jums veicas un ja neveicas, tad rakstiet vai zvaniet.