Ko darīt lai saruna kopdzīvē izdodas?

Galvenais, kas jāatceras par kopdzīves sākšanu, ir tas, ka ne jau speciāli tavs partneris lielākoties šķiet sarežģīts vai nemīlošs. Viņš vienkārši ir vīrietis.

Jo vairāk tu domā un runā par savām izjūtām mierīgi, jo tuvāk nonāc risinājumam, kas padarīs laimīgus jūs abus.

Jānis un Anna satiekas jau divus gadus un nesen sākuši dzīvot kopā. Kādu vakaru risinās kaismīga diskusija.

Anna: Lūdzu izslēdz televizoru. Esmu atradusi pāris katalogu, mums vajadzētu izvēlēties dīvānu.

Jānis: Es skatos spēli. Vai nevaram parunāt vēlāk?

Anna: Kāpēc tu visu laiku izvairies no atbildības? Izslēdz to televizoru!

Jānis: Nē! Liec mani mierā!

Anna: Neliec man justies kā tavai mātei. Man tas ir līdz kaklam.

Jānis: Izvēlies, kādu dīvānu gribi. Es eju noskatīties spēli līdz galam bārā.

Iedomājies cik ļoti atšķirīga šī saruna būtu, ja Jānis būtu mazliet izskaidrojis savas izjūtas un Anna mazāk koncentrētos uz savējām.

Anna: Vai esi aizņemts? Gribēju dzirdēt tavu viedokli par to, kādu dīvānu mums vajadzētu pirkt.

Jānis: Vai nevaram parunāt mazliet vēlāk? Gribu noskatīties spēli līdz galam. Taču es zinu, ka mums jāpieņem lēmums.

Anna: Protams.

Ir svarīgi nenolikt partneri tādā lomā, kādā viņš negribētu atrasties. Neviens nevēlas būt niķīgs bērns vai māte, kas rājas, bet, izturoties tā, ka otrs izvēlas specifisku uzvedību, mēs sevi grūšus iegrūžam tādā lomā. Un tas, protams, tikai saasina problēmu. Annai izdodas mainīt apsūdzošu toni uz maigu. Viņa padara diskusiju par kopīgu lēmumu, neizlemj viena pati, turklāt respektē Jāņa laiku un personīgo vajadzību (šādā veidā liekot sajust Jānim ka viņa viņu ciena). Par atbildi Jānis jūt, ka ar viņu konsultējas, nevis izaicina, un saruna beidzas uz pozitīvas nots.

Ikvienam, kas dzīvo ar kādu kopā, ir jāiziet cauri pieslīpēšanās periodam, un tas vien, ka jūs mīlat viens otru un gribat kopā pavadīt visu atlikušo dzīvi, nepadara tevi par izņēmumu. Pārliecinies, ka turpini runāt. Nav nekā tik briesmīga, ko nevarētu padarīt mazāk biedējošu pēc ilgas un labas sarunas ar mīļoto.

Un pārliecinies, ka turpini klausīties. Nevis tajā, ko gribi dzirdēt, pat ne tajā, ko partneris saka patiesībā (lai arī tas ir labs sākums), bet tajā, ko tavs mīļotais mēģina pateikt. Iedomājies sevi viņa vietā. Aizmirstiet par saviem spriedumiem un attīstiet sevī prasmes un paradumus, kas uzlabos jūsu attiecības vēl ilgi.

ATCERIES UN IEVĒRO!

Pielāgojies kopdzīvei ar savu vīrieti. Lai tā ir tuvība un jautrība, nevis brīvības un telpas zaudēšana.

Nepārcenties ar analizēšanu. Iemācies pieņemt, ka vīrietis pasaka to, ko domā. (Ja šajā brīdī tu sāc sevi attaisnot un iebilst, tad zini tu sevī slēp: aizvainojumu; netaisnīguma izjūtu man viss vienai; zaudējumu un dusmas; bezpalīdzību līdz pat agresijai utt. Ja mēģini to noliegt, tad šajā brīdī tu kādu no tiem jau apstiprini).

Lolo reālas cerības. Tas nenozīmē zaudēt pozitīvismu, bet gan atbrīvoties no scenārija, kas iesēdies tev prātā un diktē, kā visam būtu jānotiek.

Lai jums izdodas, bet ja rodas jautājumi, rakstiet, zvaniet jautājiet.