Kas ir partnera mīlestība?

Parunāsim par to, kas ir grūti un viegli attiecībās. Ir grūti: apgūt attiecību filozofiju, jo jāmaina savi personīgie uzstādījumi, jāmainās pašam. Zem vārda filozofija tiek ietverta vēsture, pieredze, kas katram ir individuāla. Katrs ar savu individuālo pieredzi ir bagāts un vienlaicīgi arī nabags, jo tas var palīdzēt vai traucēt veidot attiecības. Lai personīgā attiecību filozofija būtu veiksmīga un produktīva ir jāizprot daži pamatnoteikumi:

• kāda ir mana attieksme pašam pret sevi?
• kā es domāju un runāju?
• ko es domāju un ko saku partnerim?
• cik bieži spēju izvērtēt savu un partnera atgriezenisko saiti?
• kādas ir manas un partnera vajadzības, vai spēju atšķirt personīgās no kopējām?
• cik bieži izvērtēju savu un partnera atbildību?
• kas man padodas labāk? -atbildības nodošana vai atbildības pārlikšana.
• cik bieži motivēju partneri un cik bieži mācu?
• ko man nozīmē pozitīva attīstība attiecībās?

Sāksim ar to, kas cilvēkam ir svarīgākais – „mīlestību”. Attiecībās ir nepieciešama tā sauktā beznosacījuma mīlestība. Ziniet ir viegli mīlēt savu suni, jo viņam nav nekāda priekšstata par mums. Suns mīl bez nosacījumiem. Tas ir svarīgi. Dzīvnieks zina, kā veidot ar mums ideālas attiecības. Sunim ir vienalga, ko mēs darām, viņš vienkārši mūs mīl. Viņš no mums neko negaida. Bet, kā ir ar mūsu meiteni, puisi, sievu, vīru, dēlu, meitu? Viņi no mums gaida, tik daudz un visu laiku mainās. Ja mūsu partneris mūs mīl bez nosacījumiem, tas ir tāpat, kā ar suni. Kopā ar viņu mēs varam būt mēs paši, mēs varam būt sieviete, mēs varam būt vīrietis, tieši tāpat kā suns var būt suns kopā ar mums.

Mēdz būt mīlestība, kas dominē: „mīlu un uztraucos un tāpēc zinu labāk kas tev ir jādara”.

Vai vēl ļaunāk – upura mīlestība: „es viņu/viņus tā mīlu, bet viņi ar mani izdarās kā grib.”

Īstena mīlestība slēpjas tajā, ka mīlestībā ir patiesas intereses un cieņa pret cilvēku, kā arī pret cilvēka pieredzi, kāda lai viņa arī nebūtu. Šī pozīcija nosaka vajadzību nodibināt personīgu kontaktu ar partneri, kā arī nepieciešamību cienīt viņa tiesības.. Rodas jautājums – Kādēļ mums to ir tik ļoti grūti īstenot? Atbilde slēpsies katra cilvēka individuālajā filozofijas pieredzē, kas ir saistīta ar pieredzēto un izdzīvoto emociju un jūtu pasauli. Katra cilvēka vērtības un īpašības iziet savu attīstības gaitu, to ļoti bieži nosaka citi nozīmīgie cilvēki, jo viņi piedāvā citu uzvedības modeli, (savas pieredzes) audzināšanu. Tātad katram no mums šis pieredzes skatījums ir savādāks, jo ir stereotipi, pieņēmumi, svarīgi cilvēki, kas to palīdzējuši veidot un pielietot dzīvē. Taču noteicošā loma ir mums pašiem. To cik daudz un kādā veidā mēs apzināmies un izpaužam savas emocijas un jūtas, nosakām mēs paši.

Kādēļ cilvēkam ir tik grūti izrādīt un izlādēt savas jūtas?

• traucē bailes būt nosodītam, nenovērtētam un nesaprastam;
• eksistē „pieklājības likumi” kuri liedz izlādēt vai izrādīt konkrētas jūtas;
• nav konkrēta cilvēka, kurš varētu pieņemt mūsu jūtas;
• bailes apvainot otru, bailes pazaudēt attiecības, vainas sajūta.

Tātad izprotot savas domas un jūtas par mīlestību, mēs varam izprast cik patiesa ir mūsu mīlestība.

Vai vienmēr, kad es runāju mani dzird?

Vai mani redz, kad es ko daru?

Vai vienmēr mani kāds jūt, kad esmu laimīga/laimīgs?

Vai vienmēr es klausoties dzirdu ko man saka?

Vai vienmēr es redzu ko dara citi?

Vai vienmēr es jūtu, kad kādam/kādai ir slikti?

Es mīlu tevi – tas nozīmē, kad es redzu konkrētā mirklī tieši tevi, skatoties tev tieši acīs, nevis pavēršot skatienu apkārt, skatoties logā vai kur citur, kas nav svarīgi tajā brīdī. Dzirdu un klausos tieši tevi, nevis kādu paralēlo sarunu, kas bieži ir saistīta ar televizoru. Es domāju tieši par tevi, nevis par to, kā es neatteiktos no tases tējas… Es jūtu tavu apmulsumu vai prieku, kā tu izjūti dusmas vai bailes, sajūsmu un izbrīnu, neziņu un bezpalīdzību, kā tu pārdzīvo sāpes, nomāktību, garlaicību, pazemojumu, skumjas vai bēdas. Es labi atpazīstu un jūtu tavus jūtu stāvokļus, bet nejaucu tos ar savām emocijām un jūtām: „Ā –a tev slikti, es esmu vainīga”, „Tu dusmojies, tad tu esi slikts, tu man nepatīc”. Citiem vārdiem sakot, strādā visi kanāli, visu orgānu jūtas. Notiek tas diezgan apzināti un tā ir nobriedusi mīlestība. Man ir interesanti tas, ko tu runā, kā rīkojies un kādēļ, mani interesē, kādēļ tev kaut kas nesanāk…

Ja es redzu, dzirdu, jūtu un nodibinu ar tevi personīgu kontaktu, tas nozīmē, kad tu mani interesē personīgi.

Jūs teiksiet pietiek, bet tas vēl nav viss. Nākamais mūsu filozofiskās pieredzes etaps ir „cieņa”, kas cieši saistīta ar mūsu prasmi ievērot „partnera tiesības” un to visu regulē mūsu personīgā „uzvedība”. Prakse rāda, ka ļoti bieži mūsu uzvedība ir noteicošāka, pareizāka par otra cilvēka uzvedību.

Mēs apejam partnera cieņu un tiesību ievērošanu, domājot ar lielu pārliecību, ka tā, kā mēs domājam ir pareizi, nepieļaujot domu, ka partneris šai brīdī arī ko domā. Diez vai šādos brīžos mēs jūtam, redzam un dzirdam savu partneri. Tas būs neiespējami, ja mēs vēlēsimies lai kāds dzīvo pēc mūsu programmas.

Jo vairāk es cienu partneri, jo vairāk es viņam ļauju ievērot savas tiesības, pieņemt lēmumus, izteikties un būt uzklausītam. Jo vairāk es ievēroju tiesības, jo vairāk partneris jūtas, kā personība cienot sevi un citus.

Mums jāizseko vai nav mūsu vēlmju interpretācija. Atbildība no pienākumiem atšķiras ar to, ka cilvēks izjūt vērtību un cieņu. Nav atbildības nav tiesību. Katram no mums ir tiesības, tas nozīmē, ka mēs varam paprasīt arī citus ievērot šīs tiesības. No katra pieredzes mēs pieņemam kādu pieņēmumu.

Nākamais attiecībās ir „intereses” – nodibinot „personīgu kontaktu”.Vai var mīlēt partneri ja nav pret viņu intereses un personīga kontakta? Jo labāk es uzstādu kontaktu jo labāk es izjūtu partneri un viņa intereses. Kas tad šeit traucē? Nu, protams, mūsu intereses bieži ir svarīgākas par partnera. Mūsu partnera intereses krasi atšķiras no mūsējām un mēs automātiski izrādām pretestību jo grūti to pieņemt un uzņemties atbildību pašam. Mēs apvainojamies tā vietā lai rīkotos tālāk. Tas neļauj mums izzināt partneri, izrādīt ieinteresētību un personīgu kontaktu, jo prasa nepieciešamību būt izzinošam, pacietīgam, godīgam, pazemīgam. Būt „neitrālā” lomā pat tad ja mēs zinām vai domājam savādāk. Tas ir ļoti grūti.

Personīgs kontakts nozīmē, kad es pārstāju darboties savu sociālo lomu rāmjos un nepieprasu arī no otras puses, kādas sociālās lomas izpildi vai konkrētu lomu. Vienkāršāk sakot, personīgs kontakts ir, tad, kad man interesants ir konkrēti cilvēks…

Pēdējais ko vēlos uzsvērt ir „ticība” un „atteikšanās no gaidām”. Ja es ticu savam partnerim un atsakos no gaidām es izjūtu sevi kā personība un sāku ticēt. Lai cilvēks sāktu ticēt ir nepieciešams lai viņam otrs ir nevajadzīgs, viņš ir pašpietiekams. Svarīgi ir otru pieņemt tādu kāds viņš ir. Pieņemt tas ir nedusmoties vai neaizvainoties, kad neizdodas kas kopējs. Spēt izrādīt pret partneri cieņu pat tad, kad ir tik atšķirīgi viedokļi.

Cik dažādi ir cilvēki, tik atšķirīgi ir viņu uzskati un vēlmes. Un tomēr mēs visi vairāk vai mazāk protam mierīgi sadzīvot kopā. Kā tas iespējams? Pavisam vienkārši – mēs spējam sarunāties un spējam just mīlestību! Ļoti svarīgi ir koncentrēties uz iekšējo stāvokli, nevis uz notikumiem, kas risinās ap mums. Mīlot sevi un būt veselīgam pret otru, tajā pašā laikā mierīgi uztvert partnera uzvedību, ja tā neatbilst ar mūsējo.

Viss, kas notiek ap mums, ir mūsu izveidots, ar mūsu pārliecību, JŪTOT un DOMĀJOT .

Lai jums veicas, bet ja esat sapinušies jūtās un domās, rakstiet, zvaniet, jautājiet.

Lilita.