Kāpēc vīrietis mūs nesaprot?

Gribās lai vīrietis mūs saprot. Lai viņš uzmin mūsu vēlmes. Ja viņam tas izdodas, mēs ticam: tā ir īsta mīlestība. Jo savstarpēja sapratne bez vārdiem, tā taču ir patiesās mīlestības pazīme. Kā arī otrādi.

Viņš pieliek skapīti. Nē, nepareizi. Vajadzēja vairāk pa labi. Vai arī pie otras sienas. Atnāci mājās , bet maizi neatnesi! „Tu taču man neko neteici”. – „Pats aizdomāties nevarēji?” Nevarēja – tātad, nemīl. Vai tas ir tiešām tā? Mēģināsim noskaidrot. Vai mums ir tiesības uz tādu mīlestību, kurā tiek uzminētas visas vēlmes, apmierinātas visas vajadzības? Protams! Vai tāda pastāv? Jā. Tikai ne starp pieaugušiem cilvēkiem, vīrieti un sievieti. Tā ir tāda mīlestība, kāda mēdz būt starp jaundzimušo un viņa māti. Mātišķais uzdevumi ir nodrošināt bērnam iztiku, labklājību un laimi. Realitātē, diemžēl māmiņām, tas bieži izdodas tikai apdalot sevi. „Mammu, palasi ”, „mammu pasēdi ar mani”, „mammu samīļo mani!” – bet viņai gribās pagulēt, gribās pabūt ar savu vīru, gribās veltīt laiku sev, pabūt kopā ar draudzenēm, realizēties profesionāli… Un bērnam nepietiek spēka, uzmanības un laika. Viņa ir nogurusi un viņa nedomāja, kad tas būs tik grūti. Parādās doma: „Tas ko, tā būs visu laiku?” „Un kā tad es?” Un tālāk jau viss kaitina, dusmas uz bērnu un… Nākamais kas seko ir vainas sajūta: Tā jau neiedevu, vēl dusmojos. Es esmu slikta mamma! Bieži mums tajā „palīdz” radinieki. Rezultātā, aizstāvot, pieņemot un apbrīnojot savu bērnu, viņš saņem pretējo: mammas nav, mamma aizņemta, mamma ir satraukta, mamma dusmīga. Bērns sāk justies slikti, justies vainīgs jo nesaprot pie kā vainīgs. Viņš sāk dusmoties uz mammu, bet uz mammu dusmoties ir slikti.. Daudzām sievietēm uz visu mūžu attiecības ar mammu ir nedzīstoša rēta. Pusaudžu vecumā parādās jaunas cerības. Meitenes sāk sapņot: parādīsies viņš, baltā zirgā, aizvedīs viņu no vecāku mājām, kur viņu tik maz mīl un dāvās viņai bezgalīgo mīlestību, kuru viņa ir pelnījusi. Uz kuru viņai ir tiesības – no dzimšanas brīža. Tagad viņa gaida no vīrieša to, ko nesaņēma no mammas. Viņa izskatās kā pieaugusi meitene, bet dvēselē vēl joprojām bērns. Ja jaundzimušais ir izsalcis, tad protams, ka vainīga ir viņa mamma. Bet ja izsalcis ir pieaugušais? Pieaugusi meitene uzskata, ka visās nelaimēs vainīgs ir tas, kas ir blakus. Viņu neiemācīja rūpēties par sevi. Viņa gaida, kad par viņu rūpēsies viņas vīrietis. Tic, ka viņam tas „jādara”. Bet viņš nav viņas mamma un nevar bez vārdiem saprast nelaimīgo jaundzimušo, kurš dzīvo viņā. Tagad ir pienācis laiks justies vainīgam viņam. Cik ilgu laiku viņš spēs izturēt šo smagumu? Varbūt pāris gadu, varbūt visu dzīvi. Bet ne viņam, ne viņai tas laimi nenesīs. Jo nevar atgūt to, kas zaudēts vai nesaņemts.

Vai var to izmainīt? Var. Jāatsakās no mēģinājumiem manipulēt ar citiem izmantojot vainas sajūtas palīdzību. Nepieprasīt no viņa beznosacījumu mīlestību, bet vienkārši uzstādīt un attīstīt partneru attiecības. Nepiespiest otru dzīvot pēc saviem likumiem, (ja tādi vispār ir). Nosakot likumus – pašai arī tos pildīt, pašai uzņemties atbildību, negaidīt, kad kāds to vēlas vai nevēlas pieņemt. Tā taču ir mūsu atbildība, nevis kāda. Tas jāielāgo ne tikai sievietēm, bet arī vīrietim. Bet ja kādam tas nav pa prātam, tad respektēt un palikt pie sava likuma. Nav likumi – nav atbildības. Obligāti ir jāatrunā robežas, ja tas netiek darīts, tad otram mēs iededzam zaļo gaismu, kur viss ir atļauts jo nav jau nekas arī aizliegts, nav taču noteikumu. Dzīvē tā ir spēle kurā piedalās divi spēlētāji, katrs spēlētājs spēlē šo spēli pa savam. Kurš pēc noteikumiem, kurš aizmirsis tos izlasīt vai dara to tikai tad, kad zaudē. Kurš vispār par tādiem nekad nav dzirdējis. Kurš vispār nedomā, ka spēlē pāru spēli. Savā ziņā tā ir tikai spēle, bet katrai spēlei ir savi noteikumi un katrā spēlē vienmēr būs kāds zaudētājs, kāds vinnētājs, kāds vienlīdzīgs rezultāts. Neviens no tiem nav ideāls, bet ideāls būs tikai tad, kad spēsim pieņemt un sadzīvot ar jebkuru no tiem. Iemācīties piedot citiem to, kas mums ir svarīgi. Saprast, ka „ideāla mamma” „ideāla sieva” priekš mums šodienas realitātē var kļūt tikai viens cilvēks: mēs pašas. Lai jums veicas, atrast savu ideālu un ja rodas neskaidrības rakstiet, zvaniet, jautājiet.

Uz tikšanos, Lilita.