Kāpēc bērni baidās? Kā iemācīt sevi un bērnu pāraugt bailes?

No sākuma svarīgi ir saprast, ka bailes – tas ir absolūti normāls (vairumā gadījumu) iekšējs emocionāls stāvoklis, ko ik pa laikam izdzīvo, gan pieaugušie, gan bērni.

Bailes mēdz būt dažādas. Bāzes bailes vai lielākās bailes ko izdzīvo bērni – ir būt aizmirstam, nevajadzīgam un nemīlētam. Šīs bērna bailes salīdzinoši pēc spēka var pielīdzināt nāves bailēm.

Diemžēl daudzi no mums personīgos vājuma un bezspēcības brīžos izmanto šīs bērnu bailes, kā savu ieroci lai panāktu bērna paklausību. Kurš no mums nav dzirdējis tradicionālos vecāku draudus:

„Ja tu tā uzvedīsies, atdošu tevi onkulim, tantei, utt! ”

Ja grauzīsi nagus, vedīšu tevi uz slimnīcu un atdošu ārstam!”

Ja tu neklausīsi, bubulis, ragana, atnāks un tevi paņems!”

„Ja tu staigāsi pa peļķēm, tad saslimsi un nomirsi!”

„Ja tu tūlīt neizbeigsi, es aiziešu un atstāšu tevi vienu! ”

Efekts, pēc šādas mūsu vājuma paušanas, vienmēr ir bēdīgs.

Īstermiņa – bērns raud, spiežas un glaužas klāt, rīko histērijas.

Ilgtermiņa – pie vājas nervu sistēmas – bērnam „ no kaut kurienes” parādās īpaši noturīgas bailes. Pie spēcīgas nervu sistēmas – bērns viegli un ātri mācās melot un izdomāt. Viņš taču tagad zina, ka tas ir normāli – melojot, izliekoties, sasniegt savus mērķus. Pēc tam ir pilnīgi bezjēdzīgi viņam teikt, cik tas ir svarīgi – būt godīgam… Savu mācību stundu godīgumā, viņš jau saņēma.

Kādas vēl biežākās bērna bailes ir?

Bailes no ūdens (peldēties, mazgāt galvu), bailes no izdomātām būtnēm (mājas gariņi, raganas, briesmoņi, utt.). Bailes no tumsas, bailes palikt vienam, bailes no citiem cilvēkiem (ārsti), bailes no dzīvniekiem, rāpuļiem. Bieži vien šīs bailes ir bez reāla pamatojuma, bet pašas jūtas baiļu brīdī, kuras izjūt bērns, nav izdomātas, tās ir patiesas un stipras.

Vēlāk pusaudžu vecumā parādās bailes no uzstāšanās auditorijas priekšā, bailes no saskarsmes apliecinot sevi cilvēkos, bailes paust sevi publiski.

Protams mēdz būt vēl bailes no situācijām kurās ir reāls apdraudējums, (ļauni cilvēki, neparedzami gadījumi, bailes no dzīvniekiem tumšā lielā mežā, bailes no augstuma, utt.).

Par laimi vairums bērnu bailes pāriet pašas. Bieži tieši mūsu pieaugušo reakcija sarežģī situāciju un bremzē bērnam pārvarēt savas bailes. Novērojot vecākus, bieži ir dzirdams liels satraukums, ja viņa bērns ir sācis baidīties. Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet tas norāda, ka paši vecāki šajos brīžos izjūt lielas bailes. Mēs baidāmies, ka ar mūsu bērnu, kaut kas nav kārtībā.

Piemēram, bērns saka mammai, ka baidās viens iet no istabas uz tualeti. Lūdz mammu nākt kopā. Bērns šajā brīdī izjūt bailes, bet mamma izjūt aizkaitināmību un neapmierinātību ar bērnu. Viņai patiesībā liekas, ka šāda bērna uzvedība – ir „muļķības un neprāts”, ko nav vērts ņemt vērā nopietni. Pēc viņas domām tas ir nepieļaujams vājums. Kā rezultātā mammas taktika un uzvedība ir: „Ej ātri! Beidz baidīties!” „Kā tev nav kauna, kas tās par muļķībām!” „Ja tu tūlīt neiesi, es aiziešu un pasaku nelasīšu!” ”Ja tu tūlīt pat neiesi, es visu pastāstīšu tētim un tad tev būs slikti!”.

Kad bērns negaidīti sāk paust savas jūtas un bailes, tas kaut kādā veidā ierobežo mūsu dzīvi un mūs. (piem. tagad bērns guļ Jūsu gultā vai guļ tikai ar atvērtām durvīm, vai raud un nepārtraukti spiežas mums klāt, gaidot, kad sāksim aizstāvēt). Jūtas kuras izjūtam šādos brīžos ir neizpratne (nevēlēšanās saprast), aizkaitināmība, niknums, bailes, jo domājam, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā un mūsu dzīve tagad mainīsies. Zemapziņā mūs biedē pārmaiņas. Mūsu darbības rezultātā, tas noved pie tā, ka bērna bailes kļūst daudzkārt lielākas un ilgtermiņā noturīgākas. Taču, ja vecāki pārvar, apzinās un atzīst paši sev, savas bailes, viņi pāraug sevi un sāk uzvesties veselīgi, tādā veidā bērna bailes samazināsies un pazudīs.

Kādi tad ir veselīgi vecāku uzvedības piemēri, kas palīdz bērnam pāraugt savas bailes?

1. Palīdzam bērnam saprast, ka bailes – tā ir normāla emocija, kuru laiku pa laikam izjūt visi. Runājam par to, dalāmies ar piemēriem, kuros noteikti pastāstām, kā bailes tika uzvarētas. Lai bērns šajos brīžos izjūt un salīdzina savu pieredzi ar piemērā dzirdēto., kā rezultātā viņš nejutīsies viens.

2. Bezjēdzīgi ir bērnam teikt: „nebaidies, tur nekā slikta nav” vai „nebaidies, tas ir tikai ūdens”. Bērns tik un tā turpinās baidīties. Viņam jāpalīdz iepazīt savas bailes. Lai viņš izstāsta, visās krāsās, visos sīkumos, no kā tieši viņš baidās. Lai cik absurda jums neliktos šajā brīdī bērna fantāzija, esiet nopietni un uzdodiet bērnam uzvedinošus jautājumus, piemēram: „Kur dzīvo šīs bailes? Cik viņas ir lielas? Ko bailes vēlas? Kas bailēs ir labs? utt.”.

Vecāku lielākā kļūda ir nopietnības trūkums, situācijās, kas ir saistītas ar bērna bailēm. Mēs smejamies par tām, neuztveram nopietni un uzskatām ka nevajadzīgi ir runāt par tādām muļķībām. Tādā veidā veicinot bērna noslēgšanos sevī, kopā ar savām bailēm.

Ja bērnam grūti stāstīt varam palūgt viņu uzzīmēt vai izveidot no plastilīna šīs bailes, pēc tam pārrunājiet ar viņu kopīgi šīs bailes. Vēl var palūgt bērnam pastāstīt pasaku par bailēm.

Atcerieties, kādus šausmu stāstiņus mēs izdomājām un stāstījām bērnībā paši. (par melno istabu, melno roku utt.). Stāstiņi pildīja tieši šo lomu, – jo šādā veidā mēs, kā bērni izlādējām bailes, izlaižot tās uz āru. Tādu pašu lomu pilda šausmu filmas, kurās mēs redzam un atreaģējam bailes kopā.

3. Atļaujam bērnam izdzīvot bailes, izgaršot viņas, esot blakus un atbalstot.

Atcerieties, ka svarīgākais ir neizrādīt un neprojicēt savas bailes uz bērnu, jo viņi orientējoties savās jūtās vispirms balstās vadoties no mums. Tādēļ, palīdziet sev, tā pat kā savam bērnam. Necīnieties ar savām bailēm, atzīstiet tās un sajūtiet tās ķermenī. Tādā veidā sasprindzinājums mazināsies un ļaus jums jūsu psihei nesaspringt uzvedības modeļos pret bērnu. Tādā veidā jūsu bērns saņems nenovērtējamu pieredzi, kā pārdzīvot un atzīt bailes.

4. Nekādā veidā nekauniniet bērnu, nesauciet viņu par gļēvuli, bailuli, utt Nestāstiet par viņa bailēm citiem pieaugušajiem, sava bērna klātbūtnē.

Atcerieties, šāda mūsu attieksme, vairos baiļu intensitāti, mazinās tuvību ar bērnu, samazinās sapratni un uzticību vienam pret otru

Lai Jums veicas!