Kādā valodā runāt ar vīrieti?
Šķiet, kas varētu būt vienkāršāk, kā pajautāt vīrietim to, ko vēlies vai arī gluži otrādi – pateikt to, ko nevēlies. Dzīvē, izrādās, viss ir daudz sarežģītāk. Domas bieži vien paturam pie sevis, kaut ko noklusējam, kaut ko līdz galam nepasakām, un tad arī dzīvojam tādos pustoņos. Kāds brīnums, ja vīrietis nemaz neuzzina, kas mums vislabāk patīk vai arī nepatīk? Valodai, kurā runājam ar vīrieti, jābūt pietiekoši saprotamai. Bet ir arī šādas tādas nianses, par kurām būtu vērts atcerēties, pirms uzsākt sarunu ar Viņu.
Sievietes un vīrieša misija
Pirms iedziļināšanās sieviešu un vīriešu atšķirīgajās valodās, vērts atcerēties, ka pasaule ir iekārtota tā, ka sieviete rada, bet vīrietis piepilda. Ja runājam līdzībās, tad sieviete ir māja, bet vīrietis tas, kas šajā mājā kaut ko ieliek. Sievietes misija ir kaut ko dot no sevis, radīt. Un tas ir tik viegli, ja viņa ir vīrieša piepildīta un laimīga. Kā lai sievieti nepaceļ spārnos tas, ka viņu aplido, ka par viņu gādā, ka viņa jūtas drošībā? Tikko sieviete uzņemas lomu, kas nav piemērota viņai, viņa jau nostājas pretī dabas likumiem. Viņai nav jāuzņemas iniciatīva un jākļūst par vienīgo pelnītāju ģimenē tikai tāpēc, ka vīrietis ir neizlēmīgs un nedrošs. Lai sieviete būtu laimīga, viņai jābūt veselīgam pašvērtējumam, viņa nedrīkst aizmirst savas vēlmes un viņai jāsaņem mīlestība. Tikko viņa aizmirst par savām un sāk īstenot cita cilvēka vēlmes tikai tāpēc, ka viņš kaut ko negrib vai nevar, viņa jau nodara sev pāri.
Ja es esmu kopā ar vīrieti, man bez agresijas un pārmetumiem jāiemācās arī pateikt – «Stop, man tas nepatīk!» Taču bieži vien mēs to nemaz nespējam. Un tad brīnāmies, kāpēc attiecībās jūtamies slikti. Tāpat kā mēs gadu gaitā apkraujamies ar cerībām un gaidām, tāpat varam uzkrāt sevī milzīgas dusmas tāpēc, ka vīrietis nesaprot, ko mums patiesībā vajag. Bet kā lai viņš to saprastu, ja mēs par to nerunājam?!
Nerunājam tāpēc, ka baidāmies
Kāds vienkāršs piemērs no dzīves. Sieviete internetā iepazīstas ar vīrieti, un viņi abi sarunā satikšanos kādā restorānā. Sieviete ir pašpietiekama, labi zina, ko vēlas no dzīves. Bet var gadīties, ka viņai pretī sēž bikls un neveikls partneris. Mirklī, kad vīrietis paņem ēdienkarti, viņš jau liek noprast, ka pats ir mājās paēdis un nekāda lielā pusdienošana nebūtu vēlama. Sievietei sajūtu līmenī vīrieša svārstīgums nepatīk, bet kā tad viņa par to skaļi runās pirmajā randiņā. Un te nu sākās divas valodas. Mirklī, kad vīrietis saka, ka neēdīs, viņa pievienojas: «Ai, tad jau es arī neēdīšu!» Un viņa jau melo. Jo pirms tam bija iztēlojusies, kā baudīs kaut ko gardu un izsmalcinātu jaukā atmosfērā. Sanāk, ka sieviete ar visu savu pašpietiekamību, varēšanu un zināšanām baidās atzīt, ko viņa patiesībā vēlas. Viņa pakļaujas vīrieša gribai, jo domā, ja skaļi sāks runāt par to, kas nepatīk, apvainos viņu. No šī sīkā piemēra izriet dzīves laikā iegūtā sievietes valoda. Un tā ir ļoti cieši saistīta gan ar viņas vecāku, gan iepriekšējo attiecību valodu. Kā tad vajadzētu reaģēt, ja ne visai patīk pirmā randiņa atmosfēra? Sieviete, pirmkārt, varētu mudināt vīrieti tik ļoti neiespringt. Un otrkārt varētu remdēt bažas par to, ka viņa pasūtīs pašu dārgāko ēdienu restorānā. Ja tiek nojauktas neskaidrības barjeras, noteikti seko arī vīrieša reakcija. Pēc tās patiesībā var ļoti labi spriest, kāds viņš ir. Jo sieviete galu galā pati var samaksāt par savām pusdienām, bet var gadīties, ka vīrietis tāpēc apvainosies un teiks: «Kā tad, visām sievietēm vajadzīgs tikai viens – nauda». Uz šādu repliku sieviete savukārt var atbildēt – «Jā, nauda man arī ir svarīga. Un es justos droši, ja tu vismaz pa retam mani varētu atļauties palutināt ar pusdienām restorānā». Tā, lūk, ir konkrēta valoda, kurā sieviete pauž to, ko viņa vēlas un vīrietis to arī uzklausa. Tālākais – vai vispār turpināt tikties vai pēc pirmā randiņa iet katram uz savu pusi – jau ir abu pašu ziņā.
Kāpēc sieviete vīrietim bieži vien baidās skaļi paust to, ko viņa grib? Tāpēc, ka viņa nav tikusi galā ar kādreizēju atraidījumu, aizvainojumu, nepiedotām jūtām. Bailēm ir tūkstošiem dažādu seju. Tās var būt nenormālas bailes atzīt, ka viņa, iespējams, cietusi no vardarbības, ka nāk no alkoholiķa ģimenes, ka māte viņu pametusi un bērnībā ielikusi internātā. Jebkuras bailes paralizē un traucē attiecībās. Tāpēc vispirms jātiek galā ar tām. Un tāpēc, ka es baidos, vēl nav jāsāk pārveidot vīrietis. Katrā situācijā, kurā saskaramies ar kaut ko līdzīgu līdz šim piedzīvotajam, mēs atkal pa savam mēģinām atrisināt situāciju. Kamēr vienreiz un par visām reizēm emocionāli netiksim ar to galā, dzīve mums šādas situācijas piespēlēs vēl un vēl.
Izsakies nepārprotami!
Vēl kāds piemērs. Sieviete vēlas ar vīrieti doties uz kino, un viņam saka: «Man šodien gribas aiziet uz kino». Runājot gribu formā, sieviete apzog savas vēlmes. Jo vīrietis dzird to, ka sieviete grib iet uz kino un viņš to viņai nemaz neliedz. Vīrietis atbild: «Nu tad ej!» Viņš teiktajā nedzird, ka sieviete vēlas uz kino iet kopā ar viņu, viņš arī nedzird neko konkrēto – kad, kur un cikos. Runājot ar vīrieti, sievietei jāizsakās skaidrāk un jārunā darbības formā. Viņa var palūgt vīrietim to, ko vēlas un kas ir arī izpildāms uzreiz. Ja man gribas iet uz kino, vispirms noskaidroju, vai mans vīrietis nav aizņemts ar kaut ko citu un vispār spēj mani sadzirdēt. Tikai pēc tam saku, ka man ir ļoti interesants piedāvājums – tieši šovakar 19. 30 kinoteātrī rāda satriecošu filmu, kuru mēs abi varētu noskatīties. Sievieti var kaitināt tas, ka viss tik sīki jāpaskaidro, bet tā nu vīrietis ir iekārtots. Viņš tiešām visu redz ļoti konkrēti. Vīrietis saprot vēstījumu – «Ir saplīsis radio. Vai tu to vari salabot šovakar?» Savukārt jautājumā «Kad tu beidzot salabosi radio?» viņš dzird nosodījumu (atkal kaut ko neesmu izdarījis) un uzreiz sajūtas mazvērtīgs. Turklāt, tā kā jautājums ir vispārības formā, vīrietis tāpat var arī atbildēt – «Kad varēšu, tad salabošu». Mīļās sievietes, nedzeniet savu vīrieti stūrī!
Sieviete spēj priecāties par jebko – par jaunu lūpu krāsu, satriecošu kleitu, aizraujošu darbu, jaunu draudzeni, kafijas krūzīti. Taču vīrietis nespēj priecāties par savām jaunajām zeķēm. Viņš priecāsies tad, ja sieviete tās pamanīs. Tikai tad, kad viņš saņēmis novērtējumu un atzinību no sievietes puses, viņš var doties ikdienas varoņdarbos.
Ja sieviete vīrietim izsaka vēlmi «Samīļo mani!» viņš var būt samulsis. Kā tieši samīļot, cik daudz samīļot un kurā brīdī samīļot? Tas viņam īsti nav skaidrs. Citādi, ja viņa saka: «Es esmu tik ļoti nostrādājusies un piekususi, ka man gribas ieritināties tavā azotē!». Sieviete ļoti konkrēti ir palūgusi to, ko vēlas.
Ja viņš mani mīl, tad pats sapratīs, ko es gribu?!
Mums bieži vien šķiet, ka mīlošs vīrietis jau no acīm vien nolasa, ko mēs vēlamies. Diemžēl tā ir kārtēja ilūzija, ar kuru sevi barojam. Jo ja vīrietim skaļi saku – nelauzi galvu par manu dzimšanas dienas dāvanu, man neko nevajag, bet klusībā domāju, gan jau viņš man uzdāvinās kaut ko īpašu, tad var piedzīvot vilšanos. Jo vīrietis «man neko nevajag» uztver ļoti burtiski. Var gadīties, ka viņš tā arī neuzdāvinās pilnīgi neko. Psihoterapeitam Kurpatovam ir lielisks piemērs par to, cik atšķirīgi vīrietis un sieviete veikalā pērk saldējumu. Sieviete dodoties uz veikalu, pajautā: «Vai tu, mīļais, gribi saldējumu?» Viņš atbild: «Jā, gribu». Sieviete jautā tālāk – kādu saldējumu tu gribi? Un viņš atbild – man pilnīgi vienalga – kādu tu nopirksi, tāds būs labs. Sieviete atnes no veikala saldējumu, vīrietis to apēd, un viss ir lieliski. Tad uz veikalu dodas vīrietis. Viņš jautā: «Vai tu, mīļā, gribi saldējumu?» Viņa saka: «Jā, gribu». Kad vīrietis jautā, kādu tieši saldējumu viņa vēlas, atskan atbilde – ai, vienalga. Vīrietis veikalā ilgi lauza galvu par to, kādu saldējumu pirkt. Iespējams, ka viņš pat pajautā pārdevējai, kāds saldējums viņai garšo vislabāk. Kad viņš nopērk ar lielām pūlēm izvēlēto saldējumu un atnes mājās, sieviete viņam pēkšņi saka: «Vai tiešām pa visiem šiem kopdzīves gadiem tu neesi pamanījis, ka man garšo tikai šokolādes saldējums?» Vīrietis šajā brīdī paceļ acis uz augšu un domā: «Bet es taču tev prasīju, kādu saldējumu tu gribi. Un tu teici – vienalga kādu». Visa viņa piepūle vienā mirklī ir noslaucīta līdz ar zemi.
Ja vīrietis saka – man vienalga, tad viņam tiešām ir vienalga. Ja sieviete saka – man ir vienalga, tas gan var nozīmēt, ka viņa patiesībā nemaz nezina, ko grib vai arī vēlas, lai viņai pajautā vēl vienu reizi. Patiesībā viņa nespēj paust savu patieso viedokli. Sieviete, kas uzvedas šādi, dzīvo cerībās, ka viņu mīl. Bet patiesībā nemaz netic, ka ir mīlestības vērta. Tāpat var būt ar atpūtu kūrortā. Ja vien sieviete skaidri nepateiks mīļotajam, lai viņš noorganizē vienu brīnišķīgu rozā kokteili un pašu labāko guļvietu pie baseina, viņam pašam tas diez vai ienāks prātā. Un tad viņa cerot, ka gan jau viņš pats sapratīs, ko viņa vēlas, tā arī var pavadīt visu atvaļinājumu sapūtusies, ka nekas tā arī nenotiek.
Kāpēc mēs vispār esam kopā?
Daudzas sievietes sūdzas, ka pat tad, ja konkrētāk pauž savas vēlmes, vīrieši uz tām mēdz nereaģēt. Tad jājautā – kāpēc mēs vispār esam kopā? Kāpēc viens no mums uzņemas atbildību par to, lai būtu labi, bet otrs to ignorē? Sievietei nevajadzētu gaidīt, ka vīrietis risinās kopdzīves emocionālās problēmas. Sievietes daudzslāņainā uztvere viņam ir par sarežģītu. Viņš ir gatavs konkrētiem risinājumiem, nevis kaut kādiem izplūdušiem mājieniem no sērijas: «Man gribas kaut ko lielu, baltu un skaistu.» Kā vīrietis sievietei var iedot kaut ko tādu, par ko viņam pašam nav pat nojausmas? Ja sievietei gribas kopā ar mīļoto aiziet uz kafejnīcu un parunāties, to tā arī vajag pateikt. Nevis caur puķēm vaicāt: «Varbūt mēs varētu iedzert tasīti kafijas vai apēst saldējumu?» Paēdis vīrietis neies uz kafejnīcu. Un parunāties var arī mājās.
Mums visām ir vēlmes, arī sapņu pilis mēs mākam celt. Tad kāpēc tās paliek tikai mūsu iztēlē? Jo ātrāk mēs par kaut ko pavēstām pasaulei, jo ātrāk pie tā tiekam vai arī netiekam. Un ja netiekam, iespējams, ka mums to nemaz nevajag.