Kā ticēt vai kam ticēt?

Lielākā daļa no mums nestaigā uz baznīcu katru dienu. Tomēr mēs katrs, kaut kam ticam – un tā ir daļa no mūsu būtības. Mēs aizdomājamies, kāda jēga ir mūsu personīgajai dzīvei, kāda nozīme ir dzīves pārbaidījumiem un nāves neizbēgamai esamībai?

Vai ticība sniedz mums atbildes uz visiem jautājumiem? Vai atbrīvo mūs no šaubām un bailēm? Domāju, ka nē, jo degsmi ticēt mēs apmierinām dažādos veidos: Dieva, dabas likumos, mīlestībā, morāles vērtībās, ģimenē, personībā…

Soli pa solim ejot pa šo ceļu, mēs saņemam bagātu iekšēju pieredzi, unikālas sajūtas iekš tā, ka eksistējam un esam nesaraujami saistīti ar pasauli un visu tajā pastāvošo. Mūsu vēlme ticēt – tas ir GARĪGUMS. Mēs visi tiecamies ticēt citiem cilvēkiem, ticēt sev, sajust dzīves jēgu un saredzēt mērķi personīgajā dzīvē.

Ticība Augstākajiem spēkiem, ticība Dievam ir SAPRĀTA, nevis INTELEKTA darbības izpausme. Saprāts – tā ir harmonijas apzināšanās. Intelekts – tie ir loģiski spriedumi, kas var ne tikai radīt, bet arī graut.

To, kas ir saprātīgs, ne vienmēr var saprast, bet tas vienmēr ir sajūtams. Dabā viss ir saprātīgs. Saprātīgo mēs uztveram kā labu.

Intelektuālais bieži ir pretrunā ar saprātīgo, bet tātad ar Dievišķo. Intelektuāli nozīmē ātri, izdevīgi, ienesīgi bet pēc tam… Pēc tam mums būs slikti, taču tas jau būs pēc tam. Saprātīgi nozīmē harmoniski. Saprātīgais nekad nebojā mūsu pasaules Dievišķo dabu, vienmēr ņem vērā visu tās sastāvdaļu samērīgumu un nevienu no tām negrauj.

Ticība Dievam nav tikai lūgšana „Kungs, palīdzi…” Ticība Dievam – tā ir ticība, ka mūsu pasaules uzbūve ir saprātīga. Ja šo saprātīgumu nesaskatāt, akli un muļķi esat jūs, nevis spēki, kas šo Pasauli radījuši.