Es baidos kļūt līdzīga savai mammai.

Es skatos uz savu mammu un redzu – nogurušu, aizkaitinātu sievieti, kura nemitīgi gaida izdevību uzbrukt un pie visa tā, vēl nemitīgi pieprasot mīlestību. Daudzas no sievietēm, atzīstas, ka baidās kļūt tādas, kā mamma. Daudzas to pamana, kad sarunājas ar saviem bērniem tādā pašā tonī, tikpat neapmierināti, kā to dara mamma.

Mēs esam līdzīgi saviem vecākiem un līdzība ir neizbēgama. Daļēji tā ir ielikta ģenētiski, daļēji tā ir izveidojusies audzināšanas procesā, bet mēs protams katrs pa savam uztveram šīs līdzības.

Ja mums patīk savs smaids, tad diez vai izsauks nepatīkamas sajūtas fakts, ka tas ir līdzīgs mammas smaidam, bet ja mums nepatīk un satrauc sarunas tonis, kad sarunājamies ar savu bērnu, mēs būsim vēl vairāk neapmierinātas pamanot, ka tas ir līdzīgs mammas tonim.

Es gribu būt tikai „ES” pati.
Visiem mums piemīt neapzināta vajadzība atdalīt sevi no vecākiem, lai apzinātu un izjustu savu patieso „Es”.

Nepieciešamība pēc pašpārliecinātības bieži tiek izteikta protesta veidā, nepieņemot gan vecāku dzīves veidu, gan viņus pašus. Ja šāda konfrontācija neizveidojas pusaudžu vecumā, (piemēram, vecāki bija pārāk neaizsargāti vai pretēji pārāk autoritatīvi), tad tas var izveidoties vēlāk. Bieži tas izveido attiecībās atklātu konkurenci („Es zinu labāk”, „Es esmu gudrāka”), vai paliek par slēptu un izpaužas, kā nevēlēšanās līdzināties saviem vecākiem. Nepatika būt līdzīgam kādam no saviem vecākiem, nozīmē dzīvot bailēs kļūt pašam par sevi. Sievietei šīs bailes ir izteikti lielākas jo viņa intuitīvi saprot, ka ir paredzēts atkārtot mātes likteni, – meitenēm ļoti agri tiek stāstīts, ka viņai būs jākļūst par māti nākotnē. Izveidojas pretruna: scenārijs zināms, bet mums ir vajadzīga sava personīgā loma. Kā rezultātā mēs cenšamies maksimāli atšķirties no iepriekšējās „izpildītājas”.

Man nav izvēles brīvība, jeb man ir liegtas tiesības.
Ja māte uz savu meitu skatās, kā uz savu turpinājumu (domājot, ka viņa piepildīs viņas vēlmes, pieprasot izpildīt viņas norādījumus), tad meitai vēlāk būs grūtības atteikties pret sevi, kā pret neatkarīgu personību, jo būs liegtas tiesības. Tas bieži izpaudīsies, caur sievietes bezpalīdzību, nedrošību riskēt un vēlēties, neziņu un visu beidzot neticību ka drīkst. Viņa visu laiku izjutīs, ka viņai nav tiesību. Tātad ja sieviete pieķer sevi kādās līdzībās un tās rada nepatīkamas sajūtas, tad tām ir grūti pretoties, jo sākam uzvesties pieraduma vadītas, tas ir mēs akli klausām un pakļaujamies iekšējam pieradumam, izstrādātam uzvedības modelim, kas liek izpildīt uzdevumus secīgi balstoties uz ielikto programmu. Šāda mūsu bezpalīdzība un pasivitāte var nogurdināt un izsaukt destruktīvas jūtas.

Es baidos novecot jeb es redzu sevi vecu.
Kopējās rakstura iezīmes un fiziskās līdzības noved pie tā, ka, skatoties uz mammu sieviete saprot: kādreiz man būs tik gadu, cik mammai ir tagad un no tā izriet, ka „bailes kļūt līdzīgai mammai var būt saistītas ar bailēm novecot”. Grūti ir attiekties ar entuziasmu pret vecumu sabiedrībā, kur vecums ir bezvērtīgs. Bērns mammu iztēlojas varenu un mūžīgu. Viņam liekas, ka viņa ir bijusi vienmēr un būs vienmēr. Bet, kad mēs pamanām mammas sejā jaunas krunciņas un viņas ievainojamību, mēs sākam saprast, ka mums nākotnē ir tas pats ceļš, kā rezultātā mēs sākam baidīties no savas visticamāk gaidāmās nākotnes.

Šajos brīžos mums rodas jautājumi: Vai būsim labākas? Sliktākas? Kā mēs pārdzīvosim savu personīgo novecošanu?

Ko darīt?
Pieņemt mammu, tādu kāda viņa ir, kā cilvēks.

Mēs esam vīlušies par vecāku nepilnībām, ko sākam pamanīt jau pusaudžu vecumā. Kļūstot vecākiem, mēs saprotam, ka neviens nav pilnība un tikai tad, kad esam to sapratuši saņemam iespēju vecākos ieraudzīt reālus cilvēkus, kuriem piemīt gan stiprās gan vājās puses. Mums ir iespēja pieņemt mammu ne tikai viņas mātes lomā, bet gan vairāk, patiesāk, no sirds, kā citu cilvēku, kas nelīdzinās mums. Tāpat mēs varam pieņemt sevi – tādu, kas ir kļuvusi līdzīga viņai, sekojot un pasakoties viņai par viņas piemēru, vai šur tur atturoties no šī piemēra, vienalga lai kāds viņš būtu. Pateicība ir Tavas laimes auglis. Mūsos ir vairāk uzmanības un vairāk labsirdības nekā viņai. Un ja tas ir tā , var mēģināt piedot viņai viņas trūkumus.

Atgriezt sev izvēles brīvību.

Mēs daudz saņemam mantojumā no vecākiem. Skatījumu uz dzīvi, zināšanas un ieradumus, kā arī bailes un aizdomas, bet dažkārt arī nolemtību… jā, un tagad tas ir mūsu. Vismaz ar šādu pārliecību daudzi dzīvo. Tas nav mūsu pienākums dzīvot ar to visu dzīvi., kā savu. Būtu labi to sākt šķirot. Iesaku sev atstāt, tikai to, kas jums noder. Runa nav par to, lai jūs atteiktos no visa uzreiz, bet gan par to, lai jūs uzņemtos atbildību uz sevi, par savu izvēli. Tādā veidā kļūstot pieaugušam.

Sakārtot sevī vecāku stāstu.

Ja jūs jūtat sevi kā gūstekni vecāku stāstā, vai personībā, padomājiet un atzīmējiet, kas ir tas kas nomāc, kas ir tas uz ko nespējat atrast atbildes. Meklējiet ceļu kur satikt kādu kas spētu jums palīdzēt, jo kamēr tas sāp, tas turpina dzīvot jūsos. Mēs nevaram izmainīt pagātni savu, bet mēs noteikti varam atbrīvot jūtas, kas saistās ar pagātnes stāstu. Viena iespēja caur kuru Tu vari sakārtot savu pagātnes stāstu ir kāds manis vadītais sieviešu seminārs.

Es tajos piedāvāju iespēju kopīgi izbaudīt sieviešu klātbūtni, dažādus piemērus caur kuriem izdzīvot arī savu, palūkojoties uz sevi no malas. Ja jūti nepieciešamību izprast savu sievietes būtību no dzimšanas brīža līdz šodienai, tad droši pievienojies. Galvenais izmanto iespējas kuras dzīve Tev piedāvā.

Lai jums veicas atrast pareizās atbildes, bet labāk lai jums tādas vispār nav jāmeklē.

Ar mīlestību, L. Danilāne.