Emocionālā un fiziskā vardarbība ģimenē.

Visgrūtāk ir pieņemt ar fizisku un emocionālu vardarbību saistītu situāciju. Ja bērnībā tevi sita, emocionāli pazemoja, apspieda, liedza tiesības izteikties vai kā citādi iespaidoja, tev atmiņa ir saglabājusi bloku, par pagātnē piedzīvoto netaisnību.
Jā, mēs bērnībā esam bērni, bezpalīdzīgi un atkarīgi no pieaugušā piesaistes. Bez šīs piesaistes mēs nejutīsim drošību, bet tikai drošība palīdz mums izaugt par veseliem cilvēkiem.
Bet ko darīt, ja šī drošība ir bijusi apdraudēta? Vai kāpēc mana mamma vai tētis ir rīkojušies tik neveselīgi?
Visu cilvēku nelaime izriet no neziņas. Mēs nezinām, neprotam, vai nesaprotam, tā brīža situācijas notiekošo un nēatšķiram, kur situācijā mēs paši ar savu emocionālo uzbudinājumu, kuru nepārvaldām, un kur situācijā otrs ar savu vajadzību. Tai brīdī pieaugušais nepārvaldot emociju sāk izlādēties un uzbrukt. Piemēram, bieži redzamā kliegšana. Ikdienā vecāki ir nesavaldīgi un savu nesavaldību izlādē uz bērnu. Tā tas notiek, jo emociju pārnese ir spēcīgāka par mātes vai tēva saprātu tajā brīdī.
Ja bērni jau spēj vecākus novest līdz šādai situācijai, tas nozīmē, ka bērniem jau ir laba pieredze, kā protestēt un kā demonstrēt. Vecāki šajā brīdī vienmēr saka, bet kā viņš kliedz, kā uzvedās? Viņi runā par bērna emociju izlādi nevis bērna vajadzību. Bērns kliedz jo viņa vajadzība netiek apmierināta. Bet vecāku zināšanu trūkums pārklājas ar emociju sadursmi un vecāki ņem virsroku, savu emociju paušanā.
Pieaugušā un bērna atšķirība šai situācijā ir tikai vecumā. Bērni ir mazi, bet pieaugušie jūtās lieli. Tā mēs nododam pieredzi, cīnīties un demonstrēt. Bērni izaug un atkārto uzvedībā apgūto, tikai tagad jau nesaprotot savas situācijas, savas sajūtu pārneses. Neapzinātais uzvedības ieradums ir tik pašsaprotams, ka notiekošais un patiesā vajadzība paliek otrā plānā. Un tā mēs iemācam, nesavaldīties, necienīt, apslāpēt vajadzības un demonstrēt neapmierināto vajadzību apslāpētās dusmas. Tā tas iet pa apli. No paaudzes, paaudzē. Mainās tikai situācijas…., nemainās tikai sajūtas.
Izrādās, ka emocijas ir tās, kas mums liedz redzēt situāciju patiesā gaismā. šie bloki ir kā sienas, kas neļauj mums redzēt un just patiesi.
Ko darīt lai pagātnes vardarbība netraucē šodienā? Šo un zemāk minētos jautājumus izrunāsim pirmdien.
Kā iemācīties redzēt savas emociju pārneses?
Ko darīt situācijās, kad bērni neklausa un vecāki ir izmisumā?
Kā atdalīt sevi no situācijas un otra?
Kā rīkoties nenodarot pāri ne sev ne otram?
Kā izlādēties droši, nenodarot kaitējumu otram?

Uz tikšanos, jūsu Lilita.