Cilvēki un dzīves dāvanas…

Cilvēku starpā ir jānotiek pareizai apmaiņai. Šodien mēdz būt situācijas kur cilvēki nav viens ar otru apmierināti, tāpēc ka ir noslēgti, aizvērti viens pret otru. Tie ir kā slēgti trauki. Brīžiem ir jauki skatīties uz slēgtu trauku, bet priekšroka tomēr ir atvērtam. Priekšroka ir kviešiem, kas mesti tīrumā, nevis kviešiem, kas ieslēgti klētī. Priekšroka ir tam, ka tu satiec cilvēku ar atvērtu prātu, nevis ar noslēgtu. Slimniekam ir jābūt noslēgtam pret sevi, jo viņam nav, ko dot, taču atvērtam pret citiem, lai kaut ko no tiem uzņemtu. Cilvēkam ir jāuzņem skaistas un dižas lietas, bet viņam ir jābūt gatavam arī dot kaut ko no sevis. Ja jūs saņemat un nepateicaties vai ja dodat un nepateicaties, jūs nevarat izmantot dzīves dāvanas.

Ja jūs gribat gūt kaut ko vērtīgu dzīvē, atrodiet vislielāko dāvanu, ko daba jūsos ir ielikusi, un pie tās strādājiet. Visus pārējos spēkus un spējas pakļaujiet šai vislielākajai dāvanai. Tātad cilvēkam vispirmām kārtām ir jāstrādā tajā virzienā , kur viņš ir visspēcīgākais. Daudziem dzīvē neveicas, jo viņi nododas lietām, kurās ir vāji. Viņi to dara personīgo ambīciju dēļ, gribēdami sasniegt ko īpašu, pārspēt tos, kas jau izpaudušies kā meistari šajās jomās. Katrs darbs, kas tiek veikts personīgo ambīciju dēļ, noved pie izputēšanas…

Pienāks laiks, kad tiks attīstīti visi spēki un spējas, kas cilvēkā ir ielikti. Un tālab cilvēkam jāsāk ar to, ar ko viņš ir visvairāk apveltīts.

Vai garīgas lietas nenāk par velti? – Nāk par velti, bet tikai tam, kurš ir tā cienīgs. Jātiecas kļūt Dieva svētības cienīgam. Būt cienīgam ir pirmais noteikums, lai Dievs pievērstu cilvēkam uzmanību un dotu viņam apstākļus mācīties. Lai jums izdodas būt cienīgiem.

L. Danilāne.