Barjeras komunikācijā ar bērniem….

1. Pavēle, direktīva, komandēšana.

Šādi paskaidrošanas veidi bērnam liek domāt, ka viņa jūtas vai vajadzības nav svarīgas, viņam ir jārīkojas saskaņā ar to, ko jūt vecāki vai arī ar to, ko viņi vēlas darīt. („Man nav svarīgi, ko tu taisies darīt: mudīgi ej mājās”). Šāds piemērs parāda to, ka vecāki nepieņem savu bērnu tādu kāds viņš ir, kāds viņš ir konkrētā brīdī. („Pārstāj griezties ap mani”). Tas izsauc bailes pret vecāku varu. Tas var radīt tādas jūtas, kā aizvainojumu, dusmas, pretrunas kas skaidri parāda, ka vecāki neuzticas bērna viedoklim un bērna spējām. („Neaiztiec šo ēdienu, paej nost no bērna ”).

2. Piesardzīgums, aizrādīšana, draudēšana.

Šādas vecāku reakcijas bērnos veicina tādas jūtas, kā bailes un atkāpšanos. („Ja tu to nedarīsi, tad nožēlosi”). Kā arī tas var izsaukt bērnos pretestību un naidīgumu, rīkojumos, norādījumos, instrukcijās. Šāds vecāku piemērs parāda to, ka vecāki neciena bērna vēlmes un jūtas. („Ja nepārtrauksi šo spēli, es to izmetīšu ārā”). Tas bērnā izsauc vēlmi „pārbaudīt” vecāku draudus, lai noskaidrotu, vai būs solītās sekas.

3. Piesardzīgums, aizrādīšana, draudēšana.

Šādi paskaidrojumi bērnam liek izjust slodzi iekšējai autoritātei, iegūstot sajūtu, kas liek būt parādā. Bērni var atbildēt uz visiem „vajadzētu” , „ tev nepieciešams”, „tev vajag”, „tev pienākums”, ar pretestību un vēl spēcīgāku savas nostājas paušanu. („Tev vienmēr ir jāciena savi skolotāji”). Tas var piespiest bērnu izjust neuzticēšanos no vecāku puses vai arī izsaukt bērnam vainas sajūtu – „es esmu slikts” („Tu nedrīksti tā domāt”).

4. Padomi, gatavi risinājumi.

Šādus paskaidrojumus bieži izjūt bērni, kā pierādījumu tam, ka vecāki netic bērna spējām patstāvīgā lēmumu pieņemšanā. Tie var ietekmēt un sākt formēt bērnā atkarību un apturēt patstāvīgu attīstību. („Ko man vajag izdarīt, tēti?”). Padomi bieži nodrošina vecāku pārākumu pār bērnu. („Mēs ar mammu labāk zinām, kā vajag”). Bērnam var izveidoties jūtas, ka vecāki viņu vispār nesaprot. Padomi var novest pie tā, ka bērns pārstās attīstīt savas patstāvīgās idejas.

5. Lekciju lasīšana, pamācīšana.

Bērni vienmēr nevar ciest lekciju lasīšanu („Ieskrējies, bet es sēdi un klausies”). Pamācīšana izveido no bērna skolnieku radot sajūtu pakļauties. Bērni bieži noraida vecāku argumentus („Tavas idejas ir novecojušas”) un, tāpat kā pieaugušie, nemīl, ka viņiem cenšas pierādīt, kad viņiem nav taisnība. Dažreiz bērni dod priekšroku ignorēt faktus ( „Nu un kas”; „Nospļauties”; „Muļķības””; „Ar mani tā nenotiks”).

6. Kritika, nepekrišana.

Šādi paskaidrojumi , vairāk par visu bērnos izsauc neadekvātas rīcības jūtas, stulbumu un nevērtību, „es esmu slikts”. Vecāku vērtēšana un spriedumu izteikšana ļoti ietekmē bērna „Es attīstību”. Kā vecāki tiesā bērnu, tā bērns tiesās un domās par sevi. Tāpat kritika bieži izsauc kontroles kritiku („Uz sevi paskataties”; „Paši tā darāt”). Vērtēšana liek bērniem slēpt savas jūtas no vecākiem . („Ja es viņiem pateikšu, viņi mani lamās ). ”Bieža vērtēšana un kritizēšana noved pie tā, ka daudzi bērni par sevi domā un jūt, ka viņš ir slikts un vecāki viņu nemīl. Bieži viņi par šo visu dusmojas un tas var radīt naidu pret vecākiem.

7. Uzslava, piekrišana.

Pretēji plaši izplatītam uzskatam, ka uzslava vienmēr nāk par labu bērnam, viņa bieži dod negatīvu efektu. Pozitīvs novērtējums, kas neatbilst ar bērna Es tēlu, var izsaukt naidīgumu. („Es neieredzu savus matus”; „Es slikti un neveikli spēlēju”). Slavēšanas trūkums ģimenē, kur parasti bieži slavē, bērnam var tikt saprasta, kā kritika. („Tu neko neesi pateikusi par manu frizūru, tātad, viņa tev nepatīk”).

Slavēšanu bieži bērns uztver, kā manipulāciju – veidu ar kuru maigi izsakoties piespiežam bērnu darīt to, ko vēlas vecāki. („Tu to saki tikai tāpēc, lai es labi mācītos”). Bērni bieži izjūt neērtību, kautrējas, kad viņus slavē publiski, vai draugu klātbūtnē. Bieži bērni atklāj, ka vecāki viņus nesaprot, kad slavē. („Tu to neteiktu, ja vien tu zinātu, kā patiesībā es jutos”). Bērns kuru bieži slavē, var pierast pie slavēšanas, kļūt atkarīgs no tās un pat pieprasīt to. („Pareizi, ka es to labi esmu izdarījis?”; „Kā es izskatos?”).

8. Apsaukāšana, izsmiekls.

Var būt ļoti postoša ietekme uz bērna Es tēlu. Visbiežāk lietotā atbilde uz šādu attieksmi – pasūtīšana tur pat („Tu pats sliņķis”). Ja tāda attieksme izriet no vecāku puses ar mērķi radīt bērnā iespaidu, tad tas samazina iespējamību tam, ka bērns izmainīsies ar reālistisku skatu uz sevi. Tā vietā viņš nepieņems vecāku attieksmi („Man nepiestāv mana kosmētika. Tas taču ir smieklīgi un nav taisnība”).

9.Interpretācija, analīze, diagnoze.

Šādi paskaidrojumi izveido bērnā izjūtas, ka viņu „atmaskoja”, ka vecāki pārzina viņa uzvedības motīvus. Šī vecāku psihoanalīze var frus-trēt bērnu, rīkojoties viņu apdraudot. Ja šī analīze un interpretācija ir patiesa, tad bērns ļoti samulst, tā kā viņš – „ir atklāts”, ja nav patiesi – aizkaitināmība par to, ka viņu nosodīja nepamatoti. Pārāk bieža analīze bērnam skaidro, ka vecāki ir gudrāki, viedāki, bērns izjūt tīksmināšanās attieksmi no vecāku puses. Tādas atziņas, kā, „Es zinu kāpēc” un „Es tev redzu cauri” pārsvarā pārtrauc attiecības un māca bērnu nevērsties pēc palīdzības pie vecākiem ar savām problēmām.

10.Mierinājums, atbalsts.

Šī attieksme ne tā palīdz, kā izskatās. Mierinājums var radīt bērnā jūtas, ka viņu nesaprot („Tu tā neteiktu, ja zinātu, kā es nobijos”). Vecāki mierina, jo viņi ir satraukušies par to, ka bērnam ir slikti. Tāda attieksme bērnam izskaidro, ka jūs gribat, lai viņš pārstāj just to, ko viņš jūt (sarūgtinājumu, aizvainojumu utt.,). Bērni uz mierinājuma iespēju var skatīties, kā uz iespēju viņus izmainīt, kā rezultātā bieži viņi pārstāj ticēt vecākiem („Tu saki to vienkārši tāpat, jo gribi mani uzmundrināt”). Šīs reakcijas bieži var apturēt jelkādu tālāko komunikāciju, tāpēc ka bērns jūt, ka vecāki nepieņem viņa pārdzīvojumus nopietni, tādus kādi viņi ir un grib lai tie ātrāk beigtos.

11.Jautājumi, pratināšana.

Jautājumi priekš bērna var izskaidrot bērnam, ka jūs viņam neuzticaties, liekat izjust aizdomas par kaut ko, kā arī šaubas („Tu nomazgāji rokas, kā es liku?”). Bērni zem šiem jautājumiem izjūt nosodījumu, it sevišķi ja viņi nesaprot, kāpēc viņiem prasa. („Uz ko tu mērķē?”). Ja jūs uzdodat bērnam jautājumus, kuros vēlaties dalīties ar savu problēmu, tas bērnam var likt kļūt aizdomīgam, liekot domāt, ka jūs vēlaties savākt informāciju, lai atrisinātu šo problēmu viņa vietā, nevis piešķirt viņam iespēju pašam atrast pareizo risinājumu. Šādā situācijā jautājumi ierobežo cilvēkam brīvību izteikties, par to, ko viņš grib, – tādā nozīmē, kad jautājumi diktē nākamo attieksmi. Ierobežota brīvība izteikties rada grūtības komunikācijā.

12.Uzmanības novēršana. pārvēršana jokā.

Bērns uzskata, ka viņš jums nav interesants, jūs necienāt viņa jūtas un atstumjat viņu. Bērni ir ļoti nopietni, kad vēlas parunāt par kaut ko. Kaitināšana, jokošana var likt viņiem sajust sevi atstumtiem, aizvainotiem. Uzmanības novēršana bērnam kurš izjūt spēcīgas jūtas ir īslaicīgs efekts komunikācijā, bet jūtas nepāriet, tās noteikti ir jāizlādē. Atliktas vai izstumtas problēmas reti ir laba iznākuma risinājums. Bērni, kā arī pieaugušie, vēlas būt uzklausīti ar cieņu.Bērnu manipulācijas veidi un veidi, kā tos apkarot: