Atvērties attiecībās kādam.

Diemžēl, tā mēdz būt: mēs gaidām, sapņojam, meklējam, gatavojamies… bet otrs neuzdrīkstas ienākt mūsu dzīvē. Kāpēc?

Iemīlēties, tas ir skaisti, bet…

Satiekoties ar kādu mēs saskaramies ar savu un otra pieredzi, kura mantota no vecāku savstarpējo attiecību modeļiem. Mūsos pamostas tas, ko esam mantojuši, vēlme izjust emocionālu saikni, tieksme saplūst ar otru, vai tieši pretēji, mūs vada bailes ļauties un neticība, tam, ka ar mani tas notiek.

Ja vecākiem bija nestabilas attiecības, viņu starpā bija neuzticība, nesaskaņas un draudi šķirties, tad viņu pieaugušajam dēlam vai meitai var būt apzinātas vai neapzinātas bažas: kāpēc veidot attiecības, ja tās tik un tā beigsies neveiksmīgi?

Kāds vīrietis pārdzīvojis dramatisku vecāku šķiršanos, bet pēc tam piedzīvojis šķiršanos ar sievu, tagad pilnībā izbēg no attiecībām: „Es ne tik ļoti baidos par sevi, cik nevēlos ievainot savu mīļoto. Tādēļ nestāstu sīkumos par savu dzīvi, cenšos pats nepierast un otru nepieradināt.” Šādās attiecībās noteikti ir maigums, bet tur noteikti iztrūkst apvērsums, kas piespiestu ko mainīt vai mainīties pašam. Atvērt savu intīmo pasauli, uzticēties un ļauties ir grūti tiem, kas nav atdalījušies no vecākiem.

Ir sievietes, kas bieži nespēj izveidot atklātas attiecības ar vīrieti. Viņas piedzīvo neveiksmīgu attiecību romānus, jo neapzinātā līmenī ir saistītas ar savu tēvu. Šī vēlme nepakļaujas mūsu kontrolei, mēs vienkārši izvēlamies tos partnerus, kuri mums apzināti neder, lai saglabātu šo neapzināto uzticību tēvam. Kā palīdzēt sev šādā situācijā? Vēlams būtu vispirms sev atzīt, ka šāda atkarība pastāv, tad censties izprast kādā veidā tā sevi baro. Lai pārtrauktu kādu atkarību, ir jāapzinās, ka tāda ir un jāgrib no tās tikt vaļā. Pārstāt apmierināt savu būtību, piederību kādam, caur attiecībām ar negatīvu vīrieti, kurš nespēj konkurēt ar tēvu. Dot iespēju un priekšroku izaicinājumam, satikt vīrieti, kurš pozitīvs un gatavs pastāvēt par sevi. Tādu, kurš ļaus sievietei atteikties no atkarīgās, melīgās uzticības attiecībā pret tēvu, vīrieti kurš neļautu indēt personīgo dzīvi, ļautu izrauties no pagātnes neveiksmēm, pieredzes, vilšanās un drāmām. Tikai tā mēs varam „uzaicināt” savā dzīvē jaunas attiecības, iegūt jaunu enerģiju un apmierināt vēlmes. Pretējā gadījumā mūs sagaida nebeidzama atkārtošanās vai bezizejas sajūta.

Mēdz būt sievietes, kuras uzsāk romānu, bet atzīstas, ka pirmās attiecības bija tik sāpīgas, ka tagad dod priekšroku tikai flirtam. Šīs attiecības nav pilnīgas, tajās nav ticības, tās neaizrauj un galvenais tās nevar traumēt. Patiesība šādās attiecībās ir gaužām nožēlojama, jo sieviete apzinās, ka apzog pati sevi, ka dzīves svarīgās lietas tai aizslīd garām. Katra personīgā pieredze ir neatkārtojama un atkarībā no pārdzīvotā, pagātnes ēna mūs virza meklēt kādu vai tieši pretēji rada sajūtas kurās ir neiespējami atklāties. Izjūtot vilšanos attiecībās, mēs ļoti baidāmies to izjust vēlreiz. Neviens taču negrib kļūdīties otrreiz, tādēļ savā uzvedības modelī sākam piekopt izvairīšanās taktiku. Tas ir ērti un galvenais bez atbildības. Mēdz būt vēl otra puse šai medaļai, kad neskatoties uz lielo vilšanos, mūs pārņem un ievelk savā gūstā bailes no vientulības, tās sāk mūs satraukt un rada vēlmi atkal un no jauna izjust kāda apskāvienus. Mēs pieķeramies kādam, kas nejauši mums sāk atgādināt ko pazīstamu. Viņš ir līdzīgs kādam ko jau pazīstam pagātnē un ir svarīgs. Atcerieties, tas noteikti priekš jums būs slazds. Šīs situācijas var nosaukt par „melīgā pateicība”. Svarīgi ir nepieņemt šo līdzību, par pozitīvu signālu. Labāk otrādi – tas ir iemesls būt īpaši uzmanīgam un piesardzīgam, uzdodot sev neērtus jautājumu…

Protams, vēlme iemīlēties mūs pārņem un bieži mēs meklējam dažādus veidus lai to izjustu. Bet viss velti… Lai cik pieauguši mēs nebūtu, lai cik liela personīgā pieredze attiecībās mums nebūtu, neapzināti mēs sevī glabājam ideālā mīlnieka tēlu – skaistais princis, vai labais burvis… Nevainīgi to projicējam uz parastu mirstīgo ( kurš arī ir gatavs izrādīt savus ideālus). Tāpēc tik patiesi mēs spējam iztēloties savas infantilās fantāzijas par to, ka kāds vai kāda mūs glābs, pasargās, izārstēs, cels mūs debesīs un būs mūsu iedvesmas avots. Šīs fantāzijas var pielīdzināt vēlmei „atgriezties mājās”, tur kur mēs izdzīvojām Edipa vai Elektras kompleksu. Mēs esam cilvēki un uzturam sevī dziļas ilgas par kādu. Ja mēs gaidām, kad kāds mūs izglābs no bailēm un briesmām, dzīvodami savu dzīvi, tad tas nozīmē, kad attālināmies no sava personīgā dzīves uzdevuma un jēgas. Tikai tad, kad esat gatavs uzņemties atbildību par sevi un atbrīvojat otru no savām projekcijām par viņu, jūs spēsiet viņu iemīlēt pa īstam. Kad jūsu neapzinātā vēlme pēc ideāla ir pārvarēta vai vismaz atpazīta, parādās patiesās bailes pret partneri. Šīm bailēm ir trīs līmeņi: „realitātes līmenis” ( kā man pieiet pie viņa? Kā man uzvesties ar viņu?); „iedomu vai uztveres līmenis” (Nākamā reizē es pateikšu to vai piedāvāšu to.); „maldu līmenī” ( viņš vai viņa man izsauc konkrētas atmiņas, vēlmes, tēlus…). Pats labākais – ir būt šeit un tagad, just ar ķermeni. Mums ir jāļauj sarunā paust savu viedokli arī savam ķermenim. Tātad mums ir neliela iespēja kaut uz mirkli atteikties no kontroles, aizmirst par savām gaidām, bažām, konkrētiem kritērijiem, ideāliem, atslābt un ieklausīties sevī.

Bailes vienmēr mums ir līdzās, kad iepazīstamies un traucē mums atvērties. Tās rada ziņkārību – kas ir šis otrs? – tās biedē ar nezināmo, nesaprotamo, kalpojot kā iedvesma.

Meklēt otru un atvērties viņam , mums traucē vēl tāda lieta kā narcisms sevī. Vēlme būt kopā ar kādu, kuram ir jāpieņem bez iebildumiem viss kāds esmu. Pieņemot arī trūkumus, kā vērtības vai sasniegumus. Tas viss ļoti traucē atvērt savu patieso dvēseli kādam.

Ielūkojoties dziļi sevī un zinot visus šos trūkumus, es teikšu, ka ir vērts riskēt un iepazīties! Jo patiesa satikšanās – tā ir liela dāvana: mēs iepazīstam ne tikai otru cilvēku, mēs atveram veselu kosmosu. Patiesas jūtas apgriež mūsu dzīvi otrādi un tas notiek ne tikai ārēju izmaiņu dēļ, bet gan arī iekšēju. Mēs nesaplūstam ar otru, nenorijam viņu veselu, bet gan kopīgi radam jaunu izplatījumu tur, kur saskaras divas neatkārtojamas personības. Mēs aizmirstam par savām manierēm, īpašībām, iebildumiem, mēs iegūstām spēju brīnīties, pie mums atgriežas spontanitāte, svaiguma sajūta un emocijas. Bet galvenais iepazīstot otru, mēs varam beidzot patiesi ieraudzīt sevi. Tādu, kas ir pārsteigums pašam priekš sevis.

Lai jums veicas atrast sevi!