Atrast sevi un dzīvot tālāk, jeb atbrīvoties no savas pagātnes.

No jauna atceroties pārdzīvoto – tas ir veids, kā ielūkoties sevī un izprast saikni ar sevi. Mūsu dzīve rit savu gaitu dažādos laikos, bet būtība tomēr slēpjas pagātnē, kas mēdz būt patīkama vai nepatīkama, laimīga vai nelaimīga, tā savieno visu, kas mēs esam un kādi mēs esam šodien. Pagātne var būt, kā atbalsts, bet var būt arī, kā smaga nasta. Visas mūsu emocijas ir piefiksētas mūsu ķermenī, prātā un dvēselē. Pagātne, kas izkrāsota mūsu atmiņu gaišos toņos, mūs nomierina, kā arī otrādi, dramatiski notikumi un sāpes seko mums, nospiež un traucē būt patiesiem. Mūsu uzdevums ir atraisīt šīs savijušās jūtas ar notikumiem, lai izveidotu un skatītos no jauna uz savu personīgo dzīvi. Vai jūs esat pamanījuši, cik bieži satiekoties ar draugiem , vienkārši runājot par dzīvi mūs pārņem atmiņas vilnis: „Vai atceries, kad mums bija piecpadsmit?…” „Vai atceries, tad skolā?…” Apmierinātība no atmiņām – tas ir prieks no tā, ka mēs varam atkal un atkal no jauna iegūt sevi. Tātad, tā ir mūsu vēlme un apmierinātība. Atmiņas ir vienīgā cilvēka paradīze, no kuras mūs nevar izdzīt. Tātad, mūsu steidzīgajā dzīvē, kad mūsu dzīve steidzīgi paskrien mums garām, mūsu drošā, sastingusī un nemainīgā pagātne idealizējas un iegūst papildus skaistumu. Mēs tā esam izveidoti, ka tiecamies sameklēt pagātnē tikai pašu patīkamāko, bet visu pārējo slēpjam atmiņas tālākajos nostūros. Kavēšanos atmiņās mēs varētu nosaukt par nostaļģiju, bet ar laiku tā kļūst par melanholiju un rezultātā var novest līdz depresijai. Tādēļ būsim godīgi: vai tiešām mums ir vēlme atgriezties savos piecos, desmit vai divdesmit gados? Patiesībā nē, jo neviens nevēlas atteikties no pieredzē izdzīvotā laika, pazaudēt nodzīvoto gadu pieredzi un visus pārdzīvotos priekus, laimes mirkļus, atkal kļūstot par naivu jaunieti pieļaujot kļūdas. Mēs vienkārši vēlamies justies daudz jaunāki un enerģiskāki šodien. Un ja par lielu brīnumu mums kādu nezināmu iemeslu dēļ ir nācies pabūt bērnības vai jaunības atminās, tad, kas mūs tur sagaida? Bezpalīdzības izjūtas pret visu zinošiem vecākiem, asaras un aizvainojumi par to, ka mūs netaisnīgi nosodīja vai arī ignorēja; jaunības kompleksi, naudas trūkums, neveiksmes mīlestībā…. Un tās ir pašas izplatītākās mūsu situācijas. Atmiņa daudziem no mums glabā vai slēpj stipri sāpīgākus un traģiskākus notikumus, kuru ietekme turpina darboties šodien. Mēs daudz reizes dzīvē runājam izsakoties par „pagātnes vezumu ”, bet neaizdomājamies par izteiciena pieraduma jēgu. Smaga nasta, kuru vēlamies, bet nesanāk nomest no pleciem. Vai arī mums ir kas bezgalīgi dārgs, no kā nekādā gadījumā nevaram atvadīties? Un visbeidzot, vai tikai mūsu personīgā pieredze mūs ietekmē? Tie nav tukši jautājumi. Tas, kas noticis ar mums un mūsu tuvākajiem, bieži traucē mums dzīvot tagadnē un virzīties nākotnē. Var aizmirst savu pagātni (izstumt), bet tas nenozīmē, ka no tās var atbrīvoties vai izārstēties. Vai var atbrīvoties no tās? Es teiktu nē, jo pagātne patiesībā nav. Pagātne vienkārši turpina dzīvot tagadnē. Tātad, tas uz ko būtu vēlams tiekties – ir iespēja brīvi uzvesties un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi šodien, šeit un tagad. Bet ja pagātnes smagums ir pārāk smags, kādi 40kg mugursoma, tad nav iespējams izturēt neko vairāk – Katrs jauns kg izrādās neizturams, kurš gāž no kājām, izsauc depresiju un raizes. Vienīgā izeja – pārstrādāt savu pagātnes nastu (mugursomu) – šodien, nestiepjot to līdzi. Protams pati mugursoma nepazudīs, tā tikai kļūs vieglāka un saturs patiesi pieņemams. Mums parādīsies jaunas rezerves un jauni spēki to nest. Jauni resursi un jaunas situācijas skaidrojums. Vecās situācijas vairs nav saistošas, sāpīgas, tās dvēselei vairs neliek ciest. Mēs sāksim kaut ko atklāt sevī, daudz vairāk pieņemt savus ierobežojumus, tos nesot un saprotot. Un pēc kāda laika, mums kļūs nedaudz vieglāk. Pārstrādājot savu pagātni, mēs trenējam dvēseles muskuļus. Bieži mēdz būt, kad mēs nezinām kas slēpjas mūsu bagāžā. Tas nav tāpēc, ka centāmies aizmirst viņa satur, bet tāpēc, ka nesam smagumu, kas mantots mantojumā

Lai mēs pārstātu raustīt pagātni, mums būtu nepieciešams atvadīties no pozīcijas „bērns”, kuram nepieciešams mierinājums un pieņemt realitātē nelabojamo mīlestības trūkumu. Bet noliegt savu pagātni ir ceļš nekurienē. Mēs nevaram atbrīvoties no pagātnes, ja centīsimies no tās atdalīties. Tādi mēģinājumi noved tikai pie tā, ka mēs visu laiku nokļūstam vienās un tajās pašās situācijās, vienos un tajos pašos konfliktos, nekā neizmantojot savu pieredzi. Pārstrādājot pagātnes problēmas, jēga ir nevis aizmirst vai tikt vaļā no nastas, bet palīdzēt jums kļūt pietiekami stipriem, lai ne tikai tiktu galā ar šo nastu, bet gan būt gataviem katram jaunam dzīves izaicinājumam. Šis ceļš nemēdz būt viegls. Mēs varam izjust pat lielu sarūgtinājumu un aizvainojumus savos tuvākajos cilvēkos: „Es ļoti esmu dusmīga uz savu māti, par to ka viņa mani nemīlēja…” Ļoti svarīgi lai tāda „nostājas izprašana” notiktu iekšēji caur mums, bet nevis vērsta uz āru. Tādā veidā virzoties uz priekšu mēs varēsim ieraudzīt ne tikai to, kas lika mums ciest, bet arī to tiešām vērtīgo, ko saņēmām. Kamēr mēs dzīvojam dusmās, naidā vai aizvainojumos, mums dvēsele ir ieslogota cietumā un katrs jauns notikums ir šo emociju gūstā. Mūsu priekšrocība ir nestiept tās uz saviem pleciem pusmūžu , bet gan izdzīvot kādu divu stundu laikā, izlādēt, piedot un atvadīties. Tas ir process, kas prasa laiku, bet ne mūžu.

Mēs pārstāsim būt laika upuri, laika kura vairs nebūs un kļūsim par vienīgo tēlu vienīgajam laikam. Jēga nav tajā lai aizmirstu, jēga ir kļūt stiprākiem, tikt galā ar savu pagātni un dzīvot tālāk.

Uz tikšanos, Lilita.