Aizsargāt bērnu – labums un ļaunums.

Ko katrs no mums praktiski, konkrēti ir gatavs darīt, lai aizsargātu savu bērnu? Vispār no kā vecāki cenšas pasargāt bērnu?

– No cietsirdības (agresijas);

– No meliem;

– No manipulācijas;

– No vardarbības;

– No negatīviem pārdzīvojumiem (stresa);

– No traumām un slimībām utt.

Jūs piekritīsiet, ka ļoti reti kāds aizdomājas, par nepieciešamību pasargāt bērnu no mums pašiem. It sevišķi ja esam rīcības seku radītāji.

Atcerieties, piemēram pagājušo nedēļu, varat atzīt sev, cik reizes Jūs spējāt:

– Savaldīt savu aizkaitināmību un neaizsvilties, nenodarot pāri bērnam.

– Uzmanīgi uzklausīt bērnu (vēlams pielietojot aktīvo klausīšanos un paužot beznosacījuma mīlestību – es redzu, dzirdu, jūtu).

– Vienkārši, pabijāt ar viņu kopā ar patiesu interesi un līdz galam (neskatoties pulkstenī un nedomājot par citiem darbiem).

– Spēlējāties un smējāties kopā ar viņu.

– Kaut ko mācījāties kopā ar viņu.

– Apķērāt un apskāvāt bērnu, kādu laiku turot to cieši.

– Pateicāt bērnam taisnību (pat tad, kad bija neērta situācija un negribas).

– Esat priekš bērna kā piemērs, apmierināts ar dzīvi, aktīvs un veselīgs.

– Atturat sevi no bezjēdzīgas morāles lasīšanas un sava viedokļa uzspiešanas.

– Atturaties un neuzstādāt kaut kādus nosacījumus, manipulējot ar bērnu.

Tagad, kad tas viss ir uzskaitīts, būtu labi padomāt par šo visu pie sevis. Vienmēr šādi skaidrojumi jau sākotnēji dod labu rezultātu, jo mēs sākam par to piedomāt. Tādā veidā jūs ļoti nopietni pasargāsiet bērnu no visiem iepriekš minētajiem draudiem. Tādēļ, ka tieši mēs – vecāki – esam sākums visam kas apdraud un tai pat laikā drošākais patvērums priekš mūsu bērniem.

Kā veselīgi rīkoties šādās situācijās?

1.Metode „STOP” Šī metode ir aktuāla situācijās, kad samilzt konflikts ar bērnu.
Piemēram: jūs cenšaties pierunāt vai piespiest bērnu izdarīt kaut ko, kas vajadzīgs jums (ātrāk ģērbties, iet ātrāk utt.), bet viņš atsakās un nedara. Lielākā daļa no mums, šādos brīžos izjūt aizkaitināmību., dusmas uz bērnu un vēlmi „izmainīt” viņu pēc savas gribas. Un tas ir pilnīgi dabiski. It sevišķi ņemot vērā, ka tādas situācijas pārsvarā rodas, kad mēs kaut kur steidzamies vai par kaut ko kreņķējamies.

Tātad Jūsu iespēja ir: pamēģiniet tuvākajās dienās, kādā no šādām situācijām, paņemt pauzi. Ne pārāk ilgi, kādas 10 sek. Šajā laikā, Jūsu uzdevums ir dziļi ieelpot un izelpot. Neskatoties uz šo vienkāršo uzdevumu, rezultātā, Jūsu aizkaitināmība un pacietības trūkums nedaudz samazināsies un situācija kļūs konstruktīvāka. Galvenais ko šajā mirklī Jūs trenēsiet, ir kontroli pār savu attieksmi, jo dzīves gudrība slēpjas iekš tā, ka nevis manas emocijas mani kontrolē, bet gan es pats, tās vadu un kontrolēju. Bez aizkaitināmības, spēt un mācēt palikt pie saviem noteikumiem ir liela māksla. Iedomājieties, ka aizkaitināmība ir nevaldāms zirgs, kuru Jums jāmāk savaldīt.

2.Otra lieta, kas labi noderētu dzīvē – „čukstiņš uz auss”.
Bērniem ir svarīgs silts un maigs kontrakts ar mums, bet ne vienmēr reālā dzīvē mums pietiek priekš tā laika, spēka un vienkārši vēlēšanās. Vai Jūs zināt, kuros dzīves mirkļos mēs visbiežāk izjūtam lielu maigumu un mīlestību pret savu bērnu? Pareizi! Kad Jūsu bērns iemieg. Tieši šo iespēju arī izmantosim. Sagaidiet, kad bērns aizmieg, (jāpaiet kādām 1,5 – 2 min.) no mirkļa, kad viņš sāk iemigt, bet vēl nav aizmidzis dziļajā miegā. Šajā mirklī sāciet bērnam čukstēt uz austiņas visādus maigus un mīļus vārdus. (Kāds viņš ir brīnišķīgs un cik ļoti viņu mīlat, utt.) Šī vienkāršā metode dod reti brīnišķīgu rezultātu. No pašas pieredzes un novērojumiem varu teikt, ka daudziem bērniem tas palīdz pat tikt galā ar nopietnām hroniskām slimībām. Tāpēc, ka bērns guļot, neapzināti dzird Jūsu vārdus. Tā, kā apziņa ir izslēgta, vārdu jēga un emocionālā uzlāde ir ļoti liela, kas spēcīgi ietekmē bērnu – dodot pārliecību, spēku un mieru, lai no rīta satiktu jaunu dienu!

3.Trešā lieta ko varam mācīties ir – „Atpazīstam un atlaižam agresiju, dusmas, naidu un visas citas destruktīvās emocijas”. Mācamies tikt galā ar trauksmes līmeni.
Esam priekš bērniem, labs piemērs un paraugs, kas pauž patiesu un godīgu emociju izjūtu un veselīgu tās izlādi. Ļoti svarīgi ir bērniem iemācīt pareizi apzināt savu agresiju un dot tai veselīgu izeju. Tātad mums būtu jābūt gataviem dzīves situācijās rast spontānu un veselīgu uzvedības rīcību, kurā paužam patiesu emociju izlādi. Piemēram, kad izjūtam lielas spēcīgas dusmas: „Plēšam piepūstus maisiņus ”; „cīnāmies ar spilveniem”; „sitam ķegļus”; „sitam naglas” utt. Veidi kā šajos brīžos paužam šo emociju izlādi ir daudz un katrs noteikti var atrast savu. Galvenais ir pieņemt un veselīgi atzīt, ka izjūtam šīs emocijas. Šis ir lielākais klupšanas akmens, jo mums ir iemācīts šīs emocijas slēpt, neatzīt, norīt vai pretēji – uzbrukt un aizstāvēties paužot agresiju. Kā rezultātā, sabiedrībā vairojas liela agresija, kura biedē, apdraud un rada nepieņemšanu. Lai vai kā atcerieties, visas šīs emocijas rada apstākļi un dažādi ieradumi, kā arī noslieces, kas nāk no apziņas virsslāņa. Tās nav iedzimtas, cilvēks vienkārši nemāk tās atpazīt. Agresija un visas pārējās destruktīvās emocijas ir – īslaicīgs emocionāls stāvoklis, kuram vēlams neļaut pāraugt nekontrolējamā uzvedības mehānismā . Tātad dusmoties ir normāli un dažkārt pat veselīgi, slikti ir dusmas norīt un pieradināt sevi pie jauniem uzvedības mehānismiem, kurus vada destruktīvas emocijas. (Piem., Sieva dusmojas uz vīru un neatzīst, tad norij šo dusmu kamolu un demonstrē uzvedību – klusējot, nerunājot. Ja šādu uzvedības modeli nepamana un neatzīst, tad tas ātri pāraugs pieradumā un pieradina cilvēku tam kalpot. Tieši šie ir nevēlamie piemēri kurus pārņem mūsu bērni). Destruktīvas emocijas mūs vada un pieradina pie jauniem funkcionāliem režīmiem, tādā veidā turot mūs nemitīgā gūstā, bet var arī savādāk, pārvaldīt un izkopt savas emocijas pašiem – mācoties, ieguldot lielu pacietību, laiku un vēlmi, Jūs noteikti sasniegsiet rezultātus.

Visbeidzot, kad bērns ir ticis galā ar emociju izlādi, būtu vēlams viņu mācīt saprast, no kā un kādā veidā ir radusies šī emocija. Vai emocijai ir veselīgs spontāns raksturs, vai tā ir uzkrāta, apslēpta dusmu buķete, kas apkalpo veselu agresijas mehānismu?

Trauksmes līmeni, bērniem var samazināt vienkārši, ļaujot lēkāt ( pa batutu, gultu, matraci, utt.,). Labi būtu lai vieta, kuru piedāvājam bērnam ir droša. Lielākā daļa bērnu ir sajūsmā par šādu iespēju. Tas nav bez pamata! Iegūstot, gan prieku, gan apmierinātību, bērni lēkājot atbrīvojas un mazina saspringumu muskuļos, izjūt iespēju balstīties uz kājām. Šai stabilitātei kājās ir liela nozīme, kam būtu vērts pievērst uzmanību tīri tehniski.

Tas laikam šoreiz viss, lai Jums pietiek pacietības un mīlestības mācīties pašiem un mācīt bērnus! Ja rodas jautājumi – zvaniet, rakstiet, jautājiet. Lilita.