17. svarīgākie jūtu veidi attiecībās.
1.DUSMAS: Kādas ir dusmu fizioloģiskās pazīmes? Ko jums saka jūsu ķermenis? Kā jūs uzzināt, ka esat sadusmojies?
Jūs gribat kauties – lūk, ko tas nozīmē. Bet, kā jūs uzzināt, ka gribat kauties? Jūsu ķermenis burtiski kliedz jums par to. Elpa un pulss kļūst biežāki, muskuļi savelkas, jūs izjūtat pēkšņu un griezīgu siltuma vilni, pieplūstošo asiņu karstumu.
Vai tā ir vārdu kauja vai fiziska vai īss dusmu uzliesmojums, mūsu ķermenis signalizē – DARI noteikti ir kaut kas jādara. Ķermenis prasa darbību. Vissliktāk ko jūs savam ķermenim varat nodarīt ir apslāpēt fizioloģiskās vajadzības. Iedzīt emocijas dziļāk, mākslīgi sevi nomierināt.
Tās ir ļoti svarīgas jūtas u brīnišķīgs veids, kā nodibināt kontaktu. Dusmas ir radniecīgas simpātijām. Tās cilvēkus vieno, jo tām ir piejauktas rūpes. Dusmas nevar būt attiecību postītājas – gluži otrādi. Tās sagāž barjeras, kas traucē savstarpējiem kontaktiem. Laiku pa laikam dusmoties nozīmē mīlēt un vēlēties kontaktu. Bez dusmām mīlestībā iestājas stagnācija un kontakts zūd.
2.NAIDĪGUMS
Tas ir negatīvs un postošs. Tas pat nav jūtas, bet attieksme, kas traucē attiecību veidošanu starp cilvēkiem. Savstarpējās attiecībās naidīgums parādās greizos skatienos, uzsvērtā klusēšanā un sarkasmā.
3. BAILES
Kā jūs uzzināt, ka baidāties? Ko šajā reizē jums saka ķermenis? Ķermenis dod pilnīgi pretēju signālu. Mute izkalst, delnas kļūst mitras, jums ir auksti un uzmetas zosāda. Arī pārvarot bailes, jūs darāt sev pāri, tās ir nepieciešams atzīt.
Bailes mēdz būt , gadījuma un tās var būt bezgalīgi. Kā arī mēdz būt hroniskās bailes, kas rodas no nosodījuma, kritikas, kontroles, aizliegumiem, manipulācijas, soda utt.
Es neesmu pietiekami labs = tās ir bailes būt nepieņemtam.
Bailes no zaudējumiem, bēdām, sērām, skumjām.
Bailes no bezpalīdzības = kontrole un nav tiesību.
Bailes no agresijas un tā ir atsevišķa no citām jo tās ir emocijas+ uzvedība. Šajā sakarā jāmāk atšķirt, DUSMAS – tieša reakcija; ĻAUNUMS – distresa ieraksts; NAIDS – vesela konstrukcija.
Jāatšķir spontānais (gņev) niknums
Jāatšķir pārtrauktais (zlostj) distresa ierakstā ļaunums, dusmojos
Jāatšķir vesela konstrukcija (ņenavistj) naids.
„…ikviena mūsu doma un rīcība balstās vai nu uz MĪLESTĪBU, vai arī uz BAILĒM. Cilvēkam nav citas motivācijas, un visi pārējie priekšstati ir tikai šo divu atvasinājumi.
• BAILES ietin mūsu ķermeni drēbēs, MĪLESTĪBA ļauj mums būt kailiem.
• BAILES pieķeras un tur ciet visu, kas mums pieder, MĪLESTĪBA atdod visu, kas mums pieder.
• BAILES tur pie sevis, MĪLESTĪBA lolo.
• BAILES sakampj, MĪLESTĪBA atlaiž.
• BAILES kremt, MĪLESTĪBA veldzē.
• BAILES uzbrūk, MĪLESTĪBA vērš par labu.”
/ Nīls Donalds Volšs /
KAM TU DOD PRIEKŠROKU – MĪLĒT SEVI UN OTRU VAI DZĪVOT BAILĒS?
4. VAINAS APZIŅA
Tās ir negatīvas jūtas pašam pret sevi, par paša sliktu rīcību. Kādos 90% gadījumu vainas apziņa patiesībā ir slēpts naidīgums pret citiem. Reti kurš spēj uzņemties atbildību par savas uzvedības rīcības sekām. Pārsvarā cilvēks atvainojas neuzņemoties atbildību.
5.AIZVAINOJUMS = APZIŅĀ – JŪTAS, SAJŪTAS;
= ZEMAPZIŅĀ – TĒLI UN DOMAS.
Vairums no mums vai nu apzināti vai nē, baidās tikt aizvainoti. Pie tā ir vainojami tie daudzie manipulētāji, kurus mēs satiekam uz katra soļa. Viņi mums aizliedz aizskart viņu jūtas.
Kāpēc gan neaizvainot cilvēku, ja viņš to ir pelnījis? Aizvainojot kādu jūs bieži viņam palīdzat ātrāk atzīt savu vājumu un bezpalīdzību. Jūs pats šajā situācijā nekļūstat atkarīgs no viņa bezpalīdzības, esat patiess un spējat izvērtēt situāciju atbildīgi. Bet ja jūs cenšaties neaizvainot, jūs bieži vien nežēlīgi sodāt šo cilvēku, jo baidāties atzīt vai esat apjucis patiesībā. Viss kas liek mums kādu neaizvainot vai kādam nenodarīt pāri, protams ir neirozes pamats. Tāpēc godīgi sev atzīstiet, kādēļ jūs to darāt? Galvenais iemesls ir nevis tas, ka mēs baidāmies aizvainot citus, bet gan tas, ka mēs ļoti baidāmies, ka viņi savukārt aizvainos mūs.
90% gadījumu tas ir atriebīgums, un tie, kuri saka: „Esmu tik aizskarts!” – parasti alkst atriebības. Aizvainojums ir visgrūtāk izrādāmais jūtu veids. Labākais veids, kā paust aizvainojumu, – tas ir jāizrunā un jāizraud.. Kad sāpes un aizvainojums ir izteikti, atzīti, un pietiekami dziļi izjusti, personība ir ieguvusi visas iespējas izaugsmei.
Aizvainojums ir ilgstoša sajūta, ka citi cilvēki izturējušies pret mums negodīgi un netaisni. Mēs to nejūtam visu laiku, aizvainojums mūs pārņem tajās reizēs, kad atgadās kas tāds, kas šo sajūtu atsauc prātā. Aizvainojums var patstāvīgi atrasties mūsu apziņas dzīlēs un nomocīt mūs, lai gan ne vienmēr. Tas var arī izgaist un atgriezties tikai tad, kad cilvēks dzird kādu nepatīkamu ziņu. Neizpausts aizvainojums kļūst par cilpu cilvēka kaklā. Pie aizvainojuma pats svarīgākais ir nevis domāt par cēloni, kā tas notika, bet gan dziļi un patiesi sajust kā es reaģēju un rīkojos aizvainojumā?
Aizvainojuma pozitīvais nolūks ir mainīt attieksmi pret sevi.
6. VAINAS SAJŪTA
Šīs jūtas iet blakus aizvainojumam. Var pat sacīt, ka tās ir vienas monētas divas puses. Aizvainojuma gadījumā zemapziņā ir aizvainotāja tēls, bet, kad cilvēku pārņem vainas sajūta, tad zemapziņā ir tā cilvēka tēls, kurš ir aizvainojies. Šajā gadījumā jūs pats esat aizvainotājs, tirāns.
Peimēram, kad kāds pacients vaino kādu ārstu par nekorektu un nepietiekošu ārstēšanu, šādi radot vainas sajūtu ārstam, bet tā ir nepamatota un cilvēka emociju vadīta. Vainas sajūtas pozitīvais nolūks ir mainīt savu uzvedību, mainīt attieksmi pret apkārtējo pasauli.
Dabā nav vainas sajūtas. Tikai cilvēka prātā dzimst tādas jūtas.
7. ŽĒLUMA SAJŪTA
Kādu žēlojot mēs iesaistāmies spēlītē – „Upuris – Tirāns”. Nemanāmi tuvināmies upura lomai un paši kļūstam par upuri. Bet bijušais upuris attiecībā uz jums pārvēršas par mazu tirāniņu vai vampīru. Un mēs sākam zaudēt enerģiju. To darot mēs automātiski iesaistāmies cita cilvēka problēmās un dzīvojam ne vairs savu, bet viņa dzīvi.
Cilvēki šajās situācijās nemāk atšķirt vai nespēj dēļ šīm jūtām atdalīt kur glābšana, kur jušana līdzi un kur vienkārša palīdzēšana.
Palīdzēšana – dzīvē mēs bieži sastopamies ar vajadzību sniegt kādam palīdzību. Varam to darīt tad, ja palīdzībai ir acīmredzams sākums un beigas, ja nekļūstam atkarīgi no tā, kuram sniedzam palīdzību.
Glābšana – ja kāds slīkst, tam jāļauj noslīkt, jo slīkonim ir vajadzīga nevis palīdzība grūtības atrisināšanā, bet glābšana. Ja kādu glābjam, kļūstam atkarīgi un neļaujam „slīkonim” pašam atrisināt savu grūtību. Tā ir cita dzīves dzīvošana. Izglābjot slīkoni, nokļūstam atkarīgās attiecībās.
Lai cilvēks pārstātu izjust žēlumu, viņam jāpārstāj tam kalpot. Jo tā ir vienīgā jūta, kas no cilvēka atkāpjas tikai tad, kad viņš neko vairs nedara viņas labā.
8. NAIDS
Tas ir sastindzis naidīgums. Ienīst nozīmē sasaistīt savu personīgo enerģiju – tas ir ļoti izšķērdīgi attiecībā pret saviem iekšējiem resursiem. Lai naids mūs nepostītu, tas jāpārvērš kontaktus sekmējošās dusmās. Pretējā gadījumā psihiskie traucējumi nebūs ilgi jāgaida (simptomi, slimības).
Naids ir dziļi izjusta tieksme nodarīt kādam ļaunu, izpostīt viņa laimi. Tas netiek izrādīts visu laiku, bet mēdz izpausties apstākļos, kas pamudina uz naidīgumu. Tas ir arī saistīts ar daudzām radniecīgām emocijām, piem. aizvainojumu, ļauna prāta turēšanu (tas ir kāda nepieņemšanu) nicinājumu (tas ir kritisku nostāju pret kādu tātad atkal nepieņemšanu) utt.
9. VĒLMES JEB PIEĶERŠANĀS
Tās ir naidam pretējas emocijas un tām ir daudz aspektu. Var izjust lielu pieķeršanos pret juteklisku baudu, vai vēlmi iegūt īpašumā kādu lietu, naudu, utt, bet var būt arī pieķeršanās savam ES. Šis pieķeršanas veids ir uztveres veids, kas jums neļauj saskatīt lietas un parādības tādas, kādas tās ir. Visbiežāk cilvēki sirgst ar pieķeršanos draudzībai, cilvēkiem, mīlestībai, mantām un uzskata, ka tas pastāvēs mūžīgi.
10. KRITISKUMS
Tas ir emociju surogāts. Tā ir acīm redzama negatīva īpašība, kas var izpausties ļoti dažādi. Kritiskums bieži mēdz būt bailīgs, jo tas ne vienmēr dod iespēju brīvi izpausties emocijām. Ar jūtām pausta kritika sekmē kontaktu. Kritika bez jūtām, kļūst par vienkāršu sašutumu. Dažreiz ir grūti saprast, kas slēpjas aiz cilvēka pierastās ņurdēšanas. No šīs emocijas vai surogāta izvairīties atkal var palīgā saucot dusmas.
11. NEZIŅA VAI ES TEIKTU BEZPALĪDZĪBA
Tā ir nespēja aptvert, kas jādara vai no kā jāizvairās, lai gūtu laimi un izbēgtu no ciešanām. Neziņa ir garīgs faktors, (cilvēka pieraduma mehānisms), kas izpaužas bezpalīdzībā, kas padara neiespējamu skaidru un patiesu realitātes izpratni. Tas neļauj iegūt gudrību vai zināšanas. Cilvēks visu laiku saka, ka nezin ko darīt, kā darīt, un visu laiku gaida, kad kāds pateiks priekšā, vai izdarīs viņa vietā.
12. IZVAIRĪŠANĀS
Pārtraukt kontaktu var fiziski (aizejot) apvainojoties (uzmetot lūpu) vai apklustos. Tas vienmēr konflikta laikā ir manipulatīvs paņēmiens, kas palīdz saglabāt nemainīgu situāciju un turpināt partnera kontroli. Abas puses ne ko neatrisina, izjūt nepabeigtību un tas var kvēlot nezin cik ilgi.
13. VIENALDZĪBA
Tas ir jebkuru jūtu trūkums, nepārprotami tas nozīmē, ka jums nekas nerūp. Attiecībās tas ir postoši. Kamēr attiecībās valda naidīgums, naids vai dusmas viņu attiecības vēl ir dzīvas. Kad iestājas vienaldzība, attiecības ir mirušas. Mironi nav iespējams atdzīvināt.
Mēdz būt vēl kaitnieciskā vienaldzība, kad cilvēks apzināti noliedz to ko patiesi jūt un neļaujot to atzīt pārliek atbildību par to kādam citam + atrod vainīgo, kam bieži ir sociāla problēma.
14. UZTICĪBA
Uzticība izpaužas atklātības veidā. Jūs atklājat visslēptākos dvēseles kaktiņus un it kā sakāt: „Te es esmu, kā uz delnas, skaties – es no tevis nebaidos!” Tādā veidā mēs atsvabināmies no nebrīvības un it kā iegūstam otru elpu. Uzticoties jūs kļūstat pats par sevi. Ticība ir atteikšanās no gaidām, ja cilvēks pats par sevi uzņemas atbildību par to ko vēlas, viņš negaida, kad otrs to īstenos viņa vietā.
15.SKAUDĪBA
Tās ir jūtas, kas ir raksturīgas vecam domāšanas modelim. „Upuris – Tirāns” Tās rodas tad, kad mēs salīdzinām savu dzīvesveidu ar citu cilvēku dzīvesveidu. Izpaužas vērtējums „labi – slikti” vai „labāk – sliktāk”.
Turklāt skaudība mostas tad, kad mēs uzskatām, kad mums ir sliktāk, bet mūs apskauž tad, kad mēs domājam, ka mums ir labāk.
Lai uzveiktu šīs postošās jūtas, nepieciešams atteikties no vērtējuma. Ir labi man un labi attiecībā uz citu cilvēku. Nav „labāk” un „sliktāk”. Ir jāizjūt cieņa pret sevi un pret citu cilvēku.
Skaudība ir nespēja priecāties par citu laimi. Cilvēkam nekad neskauž citu ciešanas, skauž tikai līdzcilvēku laime un labās īpašības.
16. GREIZSIRDĪBA
Tā rodas apziņā un zemapziņā. Visiem greizsiržiem greizsirdība izpaužas vienādā veidā. Atšķiras tikai aina, kas rodas zemapziņā. Bērnībā šie cilvēki ir izjutuši drošības un mīlestības trūkumu vai pat apdraudējumu. Objekta neesamība ir izsaukusi vilšanos, neziņu, neizpratni, nepiepildītas gaidas. Tas ir ticības trūkums, kas var pāraugt kontrolē.
17.MĪLESTĪBA
Mīlestība ir zelta atslēdziņa visu citu jūtu radošai izpausmei. Mīlestības būtība ir tā, ka divas vientulības sveic viena otru, saskaras un aizsargā viena otru.
Mīlestība ir aktīva līdzdalība otra cilvēka dzīvē un spēja pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir. Ķermenis arī mums palīdz saprast, kur sajūtam iemīlēšanos. Dusmas ir karstas emocijas, bet mīlestība ir silta un starojoša.
Gan dusmas, gan mīlestība ir savstarpēji ļoti tuvas jūtas. Tās it kā izaug no vienas saknes.
Cilvēkam nekad nebūs īstu jūtu un ilgstošu attiecību ar apkārtējiem. Viņš nekad nespēs iemīlēt ja nespēs cīnīties ar citiem un izrādīt visas iepriekš minētās jūtas. Tikai tad, kad spēsim parādīt, ka dusmojamies, mainām naidīgumu, atzīstam bailes, vainas apziņā pieņemam sevi, apvainojamies un spējam saglabāt ticību, nedzīvojam vainas sajūtā jo tādas nav, žēlumā pārstājam tam kalpot, naidā apzināmies kā dusmojamies, kritizējot labāk atsakāmies no šīs īpašības, pārstājam izvairīties, neiekrītam savās atkarībās un vēlmēs, atzīstam grūtību un neielaižam sevī vienaldzību jo pretējā gadījumā mēs mirstam kopā ar to, kā arī uzticībā esam atklāti, skaudībā atsakāmies no vērtējuma labs-slikts ,kas radīs tikai cieņu pašam pret sevi un citiem. Tas viss vienas vienkāršas mīlestības dēļ. Lai Jums veicas izkopt un pielietot visu iepriekš minēto. Ar mīlestību, Lilita.