Mīlēt sevi.

Labvēlība pret sevi un cieņa ir galvenie un svarīgākie sajūtu rādītāji, mīlestībā pret sevi. Ja šādu jūtu mums nav vai deficītā trūkst, parādās autoritāra attieksme attiecībā pret sevi. Tā var pāraugt arī slimīgā „upurī – izsekotājā”. Ja mēs nemīlam sevi , tad nespēsim mīlēt arī citus, jo centīsimies panākt tikai vienu – PAŠAM BŪT MĪLĒTAM. Tas pret ko jūs šajā situācijā attiecībās atdursieties ir samierināšanās ar lūdzēja statusu vai arī atteikšanās izjust otru cilvēku, jo viņš visu laiku nepietiek. Mūsu sabiedrībā šobrīd vairākumā ir vienlīdz abi, tie kas nemitīgi sēž gaidās un cer, kad kāds cits apmierinās viņu vēlmes, vai tie kas publiski demonstrē distanci attiecībās paužot vēlmi nepieķerties, jo viņiem šobrīd nav svarīgas attiecības, bet gan draudzība, jeb vienkāršāk izsakoties tikai sekss. Šeit protams parādās jautājums, kāpēc gan viņš neapmierina paši sevi, bet klaji izmanto savām vajadzībām otru? Lai tas paliek pārdomām.
Jebkurā gadījumā cilvēkam būs grūti dot otram, ko vērtīgu un interesantu, nemīlot sevi. Tas kas nemīl sevi, no sākuma attiecībās izmantos otru savām vajadzībām, te es nedomāju tikai seksuāli, bet gan emocionāli, pieprasot uzmanību, drošību, kontaktu, gādību u.tml., bet pēc tam, kad saņēmis kāroto, sāks mērķtiecīgi iznīcināt partnera uzticību. „Mīlestības devējam” parādās neveiklības sajūta un viņš sāk šaubīties, par savu jūtu patiesumu, attaisnojoties sāk pierādīt un agri vai vēlu piekūst no pierādīšanas un nepatikas. Šī misija nav izpildāma: nevar otram iedot to, ko otrs var iedot, tikai sev pats – mīlestību pašam pret sevi.
Tas kurš nemīl sevi, bieži, neapzināti liek šaubīties otram cilvēkam savās jūtās. Tāpat, mīlestības trūkums pret sevi var izpausties arī izteiktā maniakālā uzticībā, mīlestības apsēstībā. Šāda apsēstība maskē nepietiekamu vajadzību būt mīlētam. Ir jāsaprot, otra cilvēka mīlestība nekad nespēs piepildīt mūsu nepietiekamību mīlestībā pret sevi. Nav jēgas caur citu cilvēku apmierināt savu izslāpušo satraukumu un bailes. To bieži var pamanīt mātēs, kurām ir slimīga apsēstība pret dēlu, kuram ir 40 un viņš vēl ir maziņš un nevarīgs, jo aprūpe un kontrole ir lielāka par dēliņu.
Kad cilvēks nemīl sevi, viņš alkst pēc absolūtas bezierunu paklausības, tādā veidā paužot mīlestību un pieprasa to no partnera, bērna, dēla, padotā lai tas pierāda viņam, atkal un atkal, savu uzvedību un rīcības sekas, savukārt attiecībās tas ko jāpierāda būs mīlestība un patiesās jūtas. Mīlestība, kas neierakstās cienījamās attiecībās, neattīsta personību un neapmierina cilvēka vajadzības. Piemēram, māte kura savu bērnu dievina, bet attiecības veido caur pavēlēm un norādījumiem, šantāžām un draudiem, māca un liedz bērnam iemācīties uzticību sev, nozogot viņam labvēlību un mīlestību pret sevi. Neskatoties uz to, ka māte bērnu dievina, bērns sevi nemīl. Mātes attieksme uzvedībā, nevis attīsta un vairo mīlestību, bet gan posta un nogalina, jo mātei grūti pieņemt un novērtēt savu bērnu, cienot viņu, tādu, kāds viņš ir.
Galvenais kas katrai mātei būtu jāpatur prātā, kad bērns vienmēr ir cieņas un uzmanības vērts – tātad arī mīlestības vērts. Tas pats arī pret vīrieti, partneri, laulāto. Kāpēc tas sākas no sievietes? Jo sieviete rada pasauli un mīlestību!
Mans secinājums – terapijas laikā izmainīt klienta attieksmi pret sevi palīdz nevis mana mīlestība pret klientu, bet gan manas uzvedības kvalitāte, kuru paužu. Tā ir uzvedība, kura balstās uz labvēlību un pacietību klausīties. Tieši tāpēc, es nenogurstoši atkārtoju: lielākā dāvana, kuru es varu iedot klientam, ir ne tik daudz tas, cik es viņu mīlu, bet gan cik spēju iemācīt viņam noticēt sev iemācot mīlēt sevi. Tas protams prasa laika un pacietības ieguldījumu, bet no klienta puses, drosmi izlemt un atzīt vajadzību. Lai jums vienmēr ir drosme un izvēle. Lilita Danilāne.